par mīlēšanu

Ir cilvēki, kuru mīlēšanu var caurredzēt. Visa viņu esība smaržo pēc mīlestības. Tā caurstrāvo viņu soļus, iešūpo gaitu, radot iespaidu, ka gaiss kļūst retinātāks gan pirms viņu gājuma, gan pēc nesenās klātbūtnes. Acis tiem top plašākas, jo bez skatiena tās caurstaigā arī mīlestības plūsma. Miesa top plastiskāka, iekārojamāka un vārdi – pilnāki. Viņi mīl. Un šī mīlestība apdveš katru viņu instinktu, liekot tās redzētājiem ilgoties pēc līdzīgas mīlēšanas.

Un ir cilvēki, kuru mīlēšana ir neredzama. Tā ir dziļa mīlestība. Iegūlusies līdz pašam kodolam, iekrampējusies, ierakusies tajā. Ne soļus dara vieglākus, ne skatienu maigāku, ne miesas krāsu glītāku. Tā velk uz iekšu, visu.

Šai mīlestībai nevar pieskarties ar labsirdīgu pretīmnākšanu, ķermenisku ciešumu vai allažīgu kopā būšanu. Šī mīlestība ir cieta, dziļi sevī ietinusies un paviršam līdzgājējam nekad netiek apjausta. Viņš nopels cilvēku par seklu, par vienaldzīgu, jo neredzēs viņā notrīsam nemieru, kas raksturo paša mīlēšanu. Bet mīlestība tur dziļi kodolā iedunas, ieskanas, iedungojas un reizumis iekliedzas. Pasīvi, mūžīgi gaidot kādu, kam pietiks varēšanas izurbties. Caur garu, miesu, ledu, krusu, sniegu. Caururbties līdz vibrējošajai stīgai, ar kuru ieskandināt mīlestības orķestrus.

Un ir jau vēl arī citi cilvēki un citas mīlēšanas.