Šeit vairs nerakstu, jo negribas, starp citu.
Bet šodien lasīju kaut kādu vecu pēdējo interviju ar Lilitu Postažu un sagribējās pierakstīt:

"Es negribu atbildi, kas man nepatīk. Nevienam nekas nav jāprasa, ja pats zini, kā. Likšana mierā ir fenomenālāla prasme gan vecāku un bērnu, gan laulāto gan vispār cilvēku attiecībās. Viss ir vienkārši - esi laimīgs, un arī citi ap tevi būs laimīgi, un tad tev nevajadzēs līst citu dzīvē."

Es pamodos kaut kur. Nesapratu arī, kad. Un tad viņš puskliedzot paziņo, ka mani nemīl.

Nemūžam nebūtu to jautājusi un diezvai gribējusi zināt, bet nu es zinu un vienmēr zināšu. Ir jocīgi, ka tādas pusizkliegtas, sīkas, nesvarīgas un neracionālas frāzes tomēr tā paliek atmiņā.

Jā, tas ir iedvesmojošākais ko man kāds pēdējā laikā ir teicis. Es nemeloju.