Varat mani nemīlēt, cik vien gribat, viss viens, ne es raudāšu, ne ilgi skumšu, esmu rūdīta un akmenī cirsta. Iedodiet man fizisku nespēku, un es pieraudāšu pilnu piesvīdušo, izgulēto un no abām pusēm karsto spilvenu. Riebjas slimot. Riebjas ziema un slimot. Riebjas nevarēt.
Apmēram mēnesi gandrīz katrs darbdienas rīts iesākas ar sevis vērtējumu - es to nevarēšu, tas nav iespējams. Un tiešām nevaru, jo nav jau arī. Bet kaut kādas grūtības taču ir vajadzīgas, vai ne. Kas tad cits mūs padara tik skaistus un aizkustinošus, ja ne mūžīgā sevī vilšanās.
