šorīt braucu ar riteni gandrīz tikpat ātri, kā eju ar kājām. visu laiku gribējās apstāties un paraudāt. tā raudāt gribēšanas sajūta ir tā paralizējusi domāšanu, ka vajag piecas reizes ilgāku laiku, lai saprastu, piemēram, ka deg sarkanais. tā kā pat skumjas filmas nerisina šo problēmu, jau ar līksmi gaidu to visnepiemērotāko brīdi pasaulē, kad beidzot tiešām sākšu raudāt un, visticamāk, nevarēšu apstāties.
patiešām ceru, ka tas kādreiz drīzumā arī notiks, jo domāšana ļoti noderētu.
bet kopumā viss ir baigi labi, man patīk, ka dzīve ir tik neizdomājama, un sīkās kļūmēs parādās tā īstā drāma.