Gāju uz Rimi pēc līmes zīmuļa, jo ar to, ko nopirku tuvējā Maximā, varēja salīmēt vien iedomu lapu aplikācijas. Un jau gandrīz pie kases ieraudzīju žurnālu, kurā bija īss intervijas ar Ilonu Balodi-Ūdri pārstāsts. Apraudājos gandrīz turpat, atpakaļceļā pariju kamolus, līdz beidzot mājās pie darora, pārcilājot vēl citus rakstus, izlija arī asaras. Grūti teikt, kāpēc par šiem cilvēkiem, kurus nepazīstu un neesmu plānojusi arī iepazīt, tik ļoti sāp sirds. Pat bez kādiem rakstiem laiku pa laikam iedomājos, cik nereāli žēl Balodes. Ūdris neilgi pēc avārijas sapņos rādījās. Ārprātīgi cerēju, ka viņš atmodīsies un atlabs. Varbūt pat ticēju. Tagad ceru, ka atveseļosies tā, lai varu uz koncertu aiziet un izlasīt grāmatu par jaunu ceļojumu. Bet atmodās taču!
Vispār iedvesma ir tāda milzu okeānija, plašums, brīve un visa dzīve. Ļoti maz kas neiedvesmo. Un, kamēr tā, viss ir kārtībā. Paldies un lai izdodas!
