depresija.lv

Šausmīgi drausmīgi briesmīgi nāvīgi ārkārtīgi absolūti pilnīgi galīgi garlaicīgi.

Viņa teica pirms aizgāja meklēt briesmas, kuras maigās dabas dēļ mēdza dēvēt par piedzīvojumiem.

2008

2012

līst kopš pamodos

Vajag tikai atcerēties savus sapņus un viss top lielos vilcienos pavisam skaidrs.
Vēl der padejot pie Moloko un pārmaiņus pēc justies neizbēgami laimīgam. Var jau būt, ka mēdzu pārspīlēt dažādus bēdīgus niekus, tomēr arī laimības uzburšanā varu būt liels talants.

Un, jo vairāk jūs man stāstīsiet, kā dzīvē nenotiek vai mēģināsiet pierunāt neticēt brīnumiem, jo vairāk es zināšu, ka jūs kļūdāties. Viss vienkārši ir daudz labāk, kā esam iedomājušies.

pupi

Es meloju, kad saku, ka negribētu lielākas krūtis.
Vienīgais pluss mēnešreizēm.

Epizode sākās sieviešu tualetēs ar kkādu krieviskā manierē ieturētu garmatainu meiteņu skandāliņu. Kāda skaļi pamētāja rokas, kāda aizcērta durvis, tas arī viss, ko atceros. Bija krieviem tāda jauniešu filma par meitenēm un čirnuhu. Interesantākas lietas sākās, kad tualete nu jau bija pārvērtusies par aktu zāli, nedaudz lielāku, kādu to ir ierasts redzēt, un starpbrīdī daži entuziasti, kuriem pievienojās daudzi citi, izlēma par labu diskotēkai. Uz skatuves arī norisinājās konkurss, kurā varēja laimēt auzu pārslu cepumus vai biezpiena plāceņus. Trakoti kārdinoši. Bet pašā zālē, kā jau minēju, bija galīgi skaļš tas pasākumiņš. Daži dejotāji pārlaimīgi vārtījās pa grīdu, daži rāmi stutēja beņķus, ķerot basus savās iekšpusēs, bet citi aizrautīgi dejoja. Es būtu gribējusi dejot, bet lāgā neveicās. Sapņos bieži uznāk tāds ķermeņa nepārvaldīšanas sindroms, tāds kā baigais pālis, kad saproti, bet nevari paveikt. Līdzīgi kā, kad esi pārspīlēti savilcies draņķīgu zāli. Šis bija internacionāls baļļuks. Satiku gan pamatskolas biedrus, gan Latvijas televīzijas zvaigznes, gan pāris melnādainas personības no jūtūbes kanāla. Nespēju atcerēties, kurš laimēja visvairāk plāceņu. Kaut kas starp Valteru Krauzi un Džonu Lenonu, pagariem matiem, auskaru ausī.
Lai nu kā, viss tomēr neilga mūžīgi. Atnāca dusmīgi zēni no diogēna un atvienoja vadiņus. Pēc tam ar neparastu ķēžu konstrukciju tika pacelta skatuve, galīgi galīgi augstu gaisā. Satraukti sekoju skatuvei līdzi, kamēr attapos, ka ir jau pilnīga nakts, diskotēkas dalībnieki snauž skatītāju krēslos, mīlīgi sadalījušies pāros un segās. Atceros par istabiņām, kas bija tālāk aiz zāles. Bijusī vidusskolas klasesbiedre, kas arī nebija ne aizmigusi, ne pārī, man pievienojās. Vidusskolā mums abām neveicās ar svešvalodām. Iegājām pirmajā istabiņā, kuras durvis nebija aizvērtas. Ļoti kutēja nervi. Bet istaba bija tukša. Neliels dīvāniņš, izlaižamais krēsls, padomju laiku mini sekcija un piecpadsmitgadīgas krievu meitenes pierakstu burtnīca. Vārdu tā arī nenoskaidrojām. Iegāzos krēslā un noslīku nupat uzietajos Laimas asortos. Ēdām priecīgāk kā jelkad.
Droši vien sagribējās arī alu, tāpēc devos uz pilsētu. Izkļūt nebija viegli, un aiz durvīm neradās lielāka skaidrība. Tāpēc par veikalu ātri vien aizmirsu, toties nejauši nokļuvu pie saulainas rīta gaismas un baseinjūras. Ūdens bija pienācīgi daudz, bet daudz gaišāks un līksmāks kā jūrās. Visādi līkumi, augi, mājiņas, arī pa kādam laiskas dabas cilvēkam. To visu es novēroju jau nopeldējusi krietnu gabalu, līdz atjēdzos, ka neprotu peldēt, un man labāk vajadzētu turēties krasta tuvumā. Papriecājusies par cilvēkiem - delfīniem un vēl šo to, atgriezos istabiņā, kas nu jau līdzinājās manam pieticīgajam piekrastes miteklim no romantisko vasaras romānu sērijas. Nosauļotās klases biedrenes nebija, toties mani laipni sagaidīja Maija Silova ar Maiju Doveiku. Divi lamīgi iemīlējušies pozitīvā vārda māšuki masēja (drīzāk glāstīja) man muguru, līdz es pazudu necerēti saldā miegā.
Nedaudz garlaicīgākajā dzīvē tieši tajā brīdī es pamodos. Brokastīs bija auzu cepumi.

neviens netic

Mēģinu atmest smēķēšanu. Pirmo (un pēdējo) reizi savā mūžā. Pirmā cigarete tika apklepota kādu sešu gadu vecumā, trīspadsmit gados nopietnāki mēģinājumi, un septiņpadsmit gados biju jau paciņas dienā kurītājs. 
Seši gadi, un vecāki aizvien domā, ka esmu vien tāds svētdienas piesmēķētājs. 
Kad man izdosies, būšu skaista un iedomīga.

kā tu vari būt tik jauka

Parasti, kad iemīlos tur, kur vismazāk to vajadzētu, atceros par zēnu, kurš pret mani bija bezgala jauks, aicināja uz kūkām un limonādēm, kamēr es vienmēr labāk izvēlējos šņabi. Tā arī nesapratu, kas viņam manī varēja patikt. Nulabi, lūpām un krūtīm tiešām it kā nav ne vainas, bet kopumā nekas vairāk kā absurdi piedzērusies es nebiju. Kaut ko baigi pārdzīvoju, tāpēc tā dzēru. Ko, to gan vairs neatceros. Vienmēr jau kaut kas atrodas. 
"Kā tu vari būt tik jauka," viņš romantiskām acīm vaicāja un ļoti uzmanīgi noskūpstīja. Vecīt, tu šauj pilnīgi garām, ne smakas no jaukuma šajā ādā. Brandavīna smārds, tas gan. Tā es domāju toreiz. Šodien es domāju, ka esmu jaukākais cilvēks zemes virsū.
Protams, esmu prātojusi, cik burvīgi būtu atriebties katram, kurā nevajadzēja iemīlēties, kurš kaut kā stulbi ir mani aizvanojis vai kaut vai bijis drusku nepieklājīgs. Tomēr es nevaru izskatīties muļķīgāk kā tad, kad cenšos uzvesties ļauni. Vai vienaldzīgi. Nu pavērojiet, cik bikla un neveikla, un apjukusi es kļūstu.

Un jaukais zēns smejas man sejā. Mani tu negribēji, nu tad tagad tiec no meža ārā, panāc savu foršo zēnu, skrien viņam pakaļ, meklē, nu ko tu baidies, ko tu bēdājies. Tev taču patīk tie sliktie zēni, ar dzirksti un raksturu. Tev taču patīk būt brīvai un neatkarīgai.

Viņam bija taisnība.

atbildība sucks

Viendien cilvēks, par kuru entos gadus biju ķērusi kreņķi, teica, ka esot garā daudz stiprāks par mani. Kopš šīs dienas mana dzīve ir kļuvusi ievērojami patīkamāka.

Precējies. Ir cīsiņi.

Biju apciemot trīs sava vecuma draudzenes. Viena dzīvo visai šikā dzīvoklī, forši studē, strādā, ir labi pelnošs draugs. Otra dzīvo foršā dzīvoklī ar draugu, ir suns, mašīna, abi strādā. Trešā auklē foršu dēlu, vīrs strādā, ir dzīvoklis, abi studē. 

Dzīvoju pie vecākiem bez darba, bakalaura, drauga, suņa, mašīnas. Un sapņoju par sēnēm.

Ei nu saproti.

tu esi tik stipra, cik vāja tu esi

Reiz dzīvoja parasta meitene ar neveiklu punu zodā, kura bieži nesaprata lietu nozīmi vairāk kā citi. Kad viņai piespiedu kārtā nācās noklausīties mātes telefonsarunu, visvairāk viņa ilgojās pēc spējas ausis savilkt čokurā, lai varētu dzirdēt to dūkoņu starp abām ausīm, kas skan līdzīgi kā mūzikas centrs, kurš atskaņo izslēgtu datoru. Agrāk tas viņu uztrauca – aplams saturs un slikta intonācija, bet tagad viņu interesēja tikai to nedzirdēt. Cilvēks ar gadiem kļūst prātīgāks.

Šoreiz skaļais, teju kliedzošais monologs klausulē bija par neko, tāpat kā citas reizes. Cik īsā laikā es pati tā sāktu runāt, ja nemitīgi dzirdētu šīs sarunas? Varbūt es jau tā runāju? Nē, tā domāt negribējās.

Viņa bija mērojusi ilgu un pagalam slapju ceļu pēc pajumtes, par kuru alka kādam pastāstīt, bet neviena nebija. Uz kādu brīdi viņa jau grasījās iebrāzties istabā un izklāstīt visu iespaidiem pilno sirdi mātei, kuru vienmēr viss pārlieku interesē, bet laikus novaldījās. Sen bija apjausts, ka ir cilvēki, kuri viens otru ir spējīgi saprast un ir tādi, kuri nav. Lai arī galvo, ka saprot, ne velna tie nesaprot. Pilnīgi neko. Tukša kule un vēl lieks akmens sirsniņā.

Tas notika brīdī, kad seju kļuva neiespējami noturēt taisnos plecos, asaru kamoli spiedās rīklē un acis nodevīgi pievērsās kāju pirkstiem, kuri bezvērtīgi sitās pret šaurās virtuves linoleju. Bija skaidrs, ka jānokrekšķinās un jādodas ceļā. 

Pasaulītē nav nekā sliktāka par sievišķiem izdalījumiem vagīnā pēc lielām dzeršanām
un psihām pelēm zem gultas.

es tevi nemīlu

Nāc, labāk uzkāpsim varavīksnē.

man vēl daudz jāmācās

Satiku vienu foršu zēnu bez liekām jūtām un izteicos pārmetoši. Nezinu kāpēc. Pati ne reizi vien esmu par to iepelta, jo patiesībā mani vairāk kaitina pretējais grāvis - tā nejēdzīgi lielā emocionalitāte. Biju pat strikti nolēmusi nepatikt zēniem, kuri raud biežāk par mani. Es droši vien nebūtu tā labākā māte gejam, lai gan nedaudz par gejiem iefanoju un parasti aizstāvu. Tādiem seksīgiem gejiem.
Un vispār, salīdzināt var tikai kāju izmērus vai cisku platumu, ne jau tādas kosmiskas radībiņas kā jūtas. Bet tā jau laikam viskrutākā ir iekāre un visstulbākā - greizsirdība. Ar pirmo viss lieliskais var rasties, ar otro beigties.
Vēl baigi stulbi ir baidīties un negribēt dzīvot. Jo ar dzīvi jau vajag spēlēties.