brīnums, kurš neprata notikt

pēdējā laikā gribas tikai teikt:

EJIET VISI DIRST.

Uz jebkurām žēlabām atbildēt ar "aha" vai vienkārši pagriezties un aiziet. Iemest klausuli peļķē.
Tieciet taču vienreiz paši ar sevi galā. Nenāciet pie manis, nezvaniet, nerakstiet un neko neprasiet. Mani tas neinteresē un man to nevajag. Man vajag sauli un saprātu. Reiz simts. 

Un pārliecību, ka tev nebija bail un tu mūs nepametīsi.

romantiskā depresija

Varbūt tomēr jābeidz gaidīt tā mīlestība. Bet no otras puses - jau tāpat ir par vēlu.

istaba

kad savādas pasaules satiekas
caur baiļu un neziņas jūrām tās maldās
un maldās

līdz cieši viens otrā ieskatās

un paliek tur mūžam uz brīdi

/aprakstīt sajūtu

sasildī ausis

noskūpstī sirdi/

kad svešādi skatieni satiekas

aiz prieka un mulsuma jūtām tie slēpjas

un slēpjas

līdz atrodas

lai savītu savādās pasaules

ik brīdi

katru sprīdi

meklējot Bodžanglu

Es gribu būt Libertija Bodžangla, tikai bez vājprāta. Tik utopiski es raugos uz dzīvi. Nē, bet viņi man netic. Tikai nemitīgi mēra un salīdzina. Un, kas tad nebija labi... Un, ko tad tu gribi... Un domā, ka būs labāk... Un, vai vajadzēja... Un, kāpēc tad izsķīries... Un, kāpēc, un kāpēc, un kāpēc. 

Tāpēc, ka es gribu būt Libertija Bodžangla. Tikai bez vājprāta. Un atšujieties vienreiz.

39 grādu temperatūra un piepampis, strutains kakls - lūk, tā ir īstā dzīves mācība vieglprātībai. 

Varat mani nemīlēt, cik vien gribat, viss viens, ne es raudāšu, ne ilgi skumšu, esmu rūdīta un akmenī cirsta. Iedodiet man fizisku nespēku, un es pieraudāšu pilnu piesvīdušo, izgulēto un no abām pusēm karsto spilvenu. Riebjas slimot. Riebjas ziema un slimot. Riebjas nevarēt. 

Apmēram mēnesi gandrīz katrs darbdienas rīts iesākas ar sevis vērtējumu - es to nevarēšu, tas nav iespējams. Un tiešām nevaru, jo nav jau arī. Bet kaut kādas grūtības taču ir vajadzīgas, vai ne. Kas tad cits mūs padara tik skaistus un aizkustinošus, ja ne mūžīgā sevī vilšanās.

Galvu reibinošā "es gribu izkāpt" sajūta virpuļo un griežas arvien pārņemošākā vētrā, bet perons ir beigts un pagalam, un nāksies vien noreibt līdz riebumam.
No otras puses - ar tādu pārkačātu vestibulāro aparātu varēs kaut pa okeānu.

 Esmu slepeni iemīlējusies svešiniekā, bet vakar gadījās pārdozēt vīnu, un izstāstīt to vismaz trīs cilvēkiem, ieskaitot svešinieku un dzīvesbiedru. Atpakaļceļa vairs īsti nav, ūdens ir izliets, un noslēpums sagandēts. Bet man ir plāns. Mēģināšu kādu laiku turēt mēli aiz zobiem, un izlikties, ka nekas nav noticis, līdz visi par to aizmirsīs, izņemot, protams, mani. Un es atkal varēšu būt Kalendārs ar savu izdomāto mīlu pret svešinieku. Plāns nav slikts, bet grūti realizējams. Lai gan man varbūt vajadzētu vairāk ticēt saviem spēkiem, un kādu dienu es varbūt stāvēšu blakus noslēpumu turēšanas pjedestālam par godpilno ceturto vietu. Esmu dzirdējusi, ka būt ceturtajam ir daudz ļaunāk ka 327. Es vienkārši gribētu zināt, kā tas ir. 

Arī citādi mana dzīve šobrīd ir gana patīkama. Esmu laimīgs cilvēks, ja gribat dzirdēt. Uz sauli un veselību es ceru, pārējais man ir.

Edīte Naudaskoks

Rīt beidzot uzsākšu karjeru. Neparko citu nedomāju, tikai nauda, nauda, nauda. Saraksts ir garš. Pelnīšu un iešu ar galvu sienā kādus divus gadus. Tad atkal sākšu domāt par atpūtu un bērniem, un atkal ļoti maldīšos. Otrā nedēļa divatā ar bērnu mājās, un esmu jau ar galvu gandrīz kaimiņos. 

Rīt beidzot sāksies atpūta.

Attiecībās ir pelēkā svītra. Jaunu draudzeņu, kuras varētu pārstāt ar mani draudzēties, nav. Svešinieka, kurš varētu mani pieminēt savā stāstu krājumā un uzaicināt uz Gauju, nav. Paziņu, ar kuriem aizrauties kopīgās viesībās, nav. Tā kā nogrimšanai darba rutīnā viss droši.

Vajadzētu sākt ar operācijas budžetu, bet tas nekam neder. Tvaika gludeklis, pārcenotas drēbes un jauni auskari no Spānijas būtu saprotams uzmundrinājums. Bet ne jau tādi nieki vien man prātā. Izglītība, izaugsme, ieguldījumi - par to es sapņoju.

Edīte Naudaskoks.

Vislabāk es jūtos, kad izskatos labi.

Un vakar, kad esmu aicināta uz mākslinieka svētkiem. 

kosmos, es gribu būt laba sieva

 Iespaidojoties no apkārtējiem, esmu izlēmusi, ka gribu sava dzīvē apprecēties. Bez šaubām, bezgala romantisku motīvu vadīta. Man ir dzīvesbiedrs, kurš mani precēt negrib, un es negribu to mainīt, jo tas vairs nebūtu tas, ko es gribu. Tāpēc, kosmos, klausies: es gribu apprecēties! Aiz tīra prieka, kaisles, mīlestības.

Ja tev ir kāds padomā, varbūt mēs varētu satikties un, iespējams, saprast, ka precēties tomēr negribējām. Bet, kamēr es nesatikšu kādu, kurš gribēs mani (un es viņu) precēt tā, ka nomirt varētu, cik ļoti gribas apprecēties, es mierā nelikšos, tu mani zini.

krīze numur 9/es tevi mīlēšu mūžam, līdz man apniks

Viss ir tiktāl apnicis, ka gribas šķirties. Diemžēl esmu trīsdesmitgadniece ar mazu bērnu, kas nevar vairs atļauties lekt ārā no peldošas laivas, lai tālāko notikumu attīstību noveltu uz straumi, kas aiznesīs. Jābūt pateicīgam un pacietīgam pacietīgam pacietīgam pacietīgam pacietīgam,

un diezgan garlaicīgam.

Un varbūt kaut kad tomēr beigsies ziema un pandēmija, un es būšu lepna, ka paklausīgi sēdēju tajā šaurajā laiviņā, aukstasinīgi noskatoties, kā pamazām pūstam no iekšpuses. Noslīkt jau vienmēr var.

Nav jau tik slikti, vienkārši apnicis.

Viss ir tepat

 Atcerējos par šo vietu un gribēju arī 2020.ierakstu. Viss ir citādi, bet daudz kas ir tāpat. Rutīna mani garlaiko, bet režīms mobilizē. Cenšos būt vislabākā, bet dažreiz čītoju.

kā ir būt mammai

Es tagad zinu daudz vairāk.

Mana draudzene bez maģijas

Šķībiem vistu kāju pirkstiem

Segā, kuras nav.

dažreiz arī vientuļākā pasaulē

Raudu jau ceturto reizi, bet viņam tikai kokči un paskrūvēt virtuvē.

monstrs

Tātad, pirmās (vispār otrās) grūtības mātīšu pasaulē. Esmu vīlusies, ka viss nenorit gludi un esmu saslimusi. Jo kaut kur iekšās tomēr dzīvo tā ticība, ka slimo vājie un katrs var pašizārstēties. Man neizdodas jau nedēļu. Kļūst arvien sliktāk, kā rezultātā esmu zaudējusi krietnu daļu ticības sev. Esmu zaudējusi arī dzīvesprieku. Brīžiem gribas pārkost vēnas, cik ļoti grūti ir turēties pretī niezei. Esmu dusmīga, neapmierināta, nelaimīga, vientuļa topošā mātīte, kas domā par nāvi, ienīst sevi par to un meditē uz šo stāvokļu aizdzīšanu, jo netic, ka var izveseļoties dusmās. Ir ļoti grūti. Visi ārsti kā viens saka, ja paliek vēl sliktāk, sauc ātros. Ir arī bailīgi. Kas man kaiš, nezinu. Nātrene? No kā, neviens nezina. Es arī. Par to arī uz sevi mācos nedusmoties. No ķermeņa līdz viduklim palikuši vien daži brīvi ādas laukumi. Vakar, braucot pēc pasūtītajām zālēm uz otru pilsētas pusi, apskaudu visas atsegtās kājas, pat omīšu. Nezinu, vai tas maz paliks bez sekām. Gribējās justies grūtniecības skaistai (jo objektīvi apvēlušās pīles nav pats skaistākais) un mīlētai, bet jūtos kā neglīts lohs. Bet atkārtošu sev vēlreiz - es tikšu ar sevi galā.

romantiskākā meitene vienmēr nomodā

Trīs ar pusi mēnešus nelietoju apreibinošas vielas. Sportot tā, lai apsistos, arī nevar. Nu, kas tad vēl paliek. Mūzika, daba, attiecības. Tā nu es zem saviem bērziem ieslēdzu Keivu ar Hārviju un reibstu no nepiepildītām ilgām par attiecībām. 

Ārprāts, cik perrrrrfekts ir laiks. Ir jādara šis un tas, un tas un šis, bet to vien gribas kā teikt:
akdievs, cik brīnišķīgs laiks. Un putni un mēness un ceriņi un malka un zāle un gludekļa smarža. Nu, kā var tik labi būt. Uzdāviniet man dzīvi pavasarī. Ja pastāv pavasaris un siltas vasaras naktis, tad kāpēc, lai laime tā vienkārši nebūtu? Bez bailēm, solījumiem un nopelniem. Vienkārši pamosties un laime tevi, lutekli, glāsta kā viegls dienvidu vējš. Kā ceriņi smaržo, kā ūdens veldzē, kā miegs nāk. Tā pašsaprotami.

proza nav laimīga

Likās, ka ar gadiem nāks tas īstais prozaiķis kailiem nerviem, gariem teikumiem.
Bet jo tālāk dzīvo, jo mazāk gribas, mazāk vajag. Kaut kā ar pašu dzīvi pietiek.

esiet patiesi (un) kvēli fani

Gāju uz Rimi pēc līmes zīmuļa, jo ar to, ko nopirku tuvējā Maximā, varēja salīmēt vien iedomu lapu aplikācijas. Un jau gandrīz pie kases ieraudzīju žurnālu, kurā bija īss intervijas ar Ilonu Balodi-Ūdri pārstāsts. Apraudājos gandrīz turpat, atpakaļceļā pariju kamolus, līdz beidzot mājās pie darora, pārcilājot vēl citus rakstus, izlija arī asaras. Grūti teikt, kāpēc par šiem cilvēkiem, kurus nepazīstu un neesmu plānojusi arī iepazīt, tik ļoti sāp sirds. Pat bez kādiem rakstiem laiku pa laikam iedomājos, cik nereāli žēl Balodes. Ūdris neilgi pēc avārijas sapņos rādījās. Ārprātīgi cerēju, ka viņš atmodīsies un atlabs. Varbūt pat ticēju. Tagad ceru, ka atveseļosies tā, lai varu uz koncertu aiziet un izlasīt grāmatu par jaunu ceļojumu. Bet atmodās taču!

Vispār iedvesma ir tāda milzu okeānija, plašums, brīve un visa dzīve. Ļoti maz kas neiedvesmo. Un, kamēr tā, viss ir kārtībā. Paldies un lai izdodas!

kā es gribu pavasari tādu, kādu vienmēr gribu

"Tu esi viena un tu esi stipra, tas ir viss, kas tev jāzina."

Daudz domāju par iedomību, jo negribu tur būt, bet redzu citus esam, tātad esmu.

tagad

Kad man viss liekas forši, un esmu priecīga.

mana diskomforta zona

Aizvakar gulēju ar trīs segām, bet vakar uzvilku vēl vienu džemperi. Dušā ieiet bez pietupieniem nespēju. Īpaši sveicieni Jurim.

Dažreiz man gribas visai pasaulei pateikt, kāds mans draugs ir ņuņņa, bet mācos sirsnību, empātiju un iecietību, bet, kad viņš pasaka, ka tas nav nekā vērts, man nav vairs svēts nekas.

drosminiece

Jo vairākus cilvēkus satieku,
jo labāk es zinu, cik meloju.

Tāpēc vēl vajag tos cilvēkus.

Braucu svētdienas rītā uz darbu. Garām skrējējai, pretī riteņbraucējam, laiks burvīgs, pilsēta mierīga, un domāju, ka jā - strādāšu vairāk, būs mazāk laiks ballītēm, nebūs vēlu rītu, varēs agri svētdienas rītā braukt ar riteni, varbūt pat skriet, beidzot kļūšu par veselīgu, pati sev patīkošu personu, un no malas izskatīšos mērķtiecīga un baigā malace. Much love jājājā!
Un tad braucu garām ēkai, kur zālē pēc septiņiem no rīta joprojām skan forša mūzika, daži cilvēki stutē palodzes un droši vien runā par eksistenciālismu, un es domāju - fakkk, kāpēc es neesmu šajā ballītē!