Tādos sauszemes maršrutos, kā no Rīgas līdz Latgalei, arī vajadzētu ieviest kruīzizpriecu opcijas. Nav nekāda joka lieta četras ar pusi stundas nosēdēt mierā, smacīgā, tumšā, šaurā, kustīgā telpā, ar visu savu bagātību klēpī (te es nedomāju dzimumorgānus). Un, tā teikt, par to vēl brangi jāiemaksā.
Vakar kopš aizmirstiem laikiem klausījos latviešu repu, un šodien domāju, vai Rīgā ir tāds repa bārs. Man patiktu iegriezties, ja vien tur auditorijas pārsvars nebūtu nepilngadīgs, pārspīlēti lempīgs, ar šķībi sagrieztu apģērbu, liekām roku kustībām un stulbs līdz grīdai. Tās bitchveidīgās meitenes man principā patīk, vienmēr jādomā par homuseksuālu seksu un tonālo, atslēdz prātu kā televīzija (te es nedomāju politiskās debates u.tml.). Televizoru skatījusies neesmu kopš Ziemassvētkiem, un esmu nedaudz noilgojusies pēc tā laiskuma un pāķiskuma. Lai gan Andri no laukiem jau var izdzīt, laukus no Andra - nekad. Runājot par Andri, viņš ir nereāli foršs. Un tomēr tā ir realitāte.
Šodien manas kabatas rītdienas sapņi aizpildīs. Ja tev ir arī tādi, nāc, dosimies debesīs. Atbrīvojies no visām važām. No kontingenta, kas dzīvo ar pastāvīgām lažām. Jau pārāk ilgi mēs vērojam visu no viena skatu punkta, bet šodien visas vēlmes piepildās uz mūsu mājas jumta. Es redzu mirdzumu tavās acīs, kas piepilda manu pasauli, lai arī ko kāds sacītu. Es nezinu pat tavu vārdu, ne dzīvokļa numuru, ne māju, bet es iztēlojos, kā tev blakus stāvu. Mani iedvesmo jau tikai pats fakts, ka tu kaut kur esi, tas man liek turpināt aizsākto procesu. Un, ja pat mūsu ceļi nekad nekrustosies, un mani sapņi līdz ar to neīstenosies, mana ilūziju pasaule atsver notiekošo.
Šodien bēda man netiks līdz', svētīta diena un perfekts rīts. (c) Ozols
