sapņot par to, kā būtu, nevis būt, kā ir, ir vieglāk.

nevarēju saprast, kā krievu bērni nespēj atšķirt slapju grīdu no sausas. jeb mazgāšanu no slaucīšanas. viņi staigā uz pirkstu galiem tur, kur to nav nepieciešams darīt un nestaigā, kur būtu vēlams. līdz vienu dienu paņēmu putekļu sūcēju, kurš bija atstāts minimālā sūkšanas režīmā. domāju, ko diez tādā režīmā var sūkt, un sapratu - droši vien kāds bērns pēc pavēles ņēma rokās putekļu sūcēju, mēģināja ieslēgt, dabūt vadu... un saspaidīja visu iespējamo. tātad, arī minimālo režīmu. un sūca. un nesaprata, ka kaut kas ir garām, jo nemaz nezina, kā normālos apstākļos būtu jādarbojas putekļu sūcējam, jo nekad nav sūcis ar putekļu sūcēju!            !

vēl viņi dauza bumbu pret gaiteņu sienām, aizstiepj ugunsdrošības lampas, neatšķir arī ēdienu atliekas no galda piederumiem un tualetes papīru no roku dvieļiem. ceru nesagaidīt, kad kāds atkal piekakās izlietnē.

bet tas viss ir nieks, ja pieaugušie būtiski neatšķiras. (ne tikai krievi, protams.)

"esmu sieviešu sieviešu dzimtes cilvēks, to vajadzētu saprast"

Gribētu prast sarunāties caur debesīm. Domāt tos pašus sapņus, runāt skaistas prozas, un pieskarties caur debesīm. Gribēt pieskarties caur debesīm. Sajust no attāluma. Saprast un zināt.
Bet nē, nekā tāda nav, neko es nejūtu, nedzirdu un nezinu, un, man liekas, nekur citur debesīs es nemaz neesmu, kā vien šeit, nedaudz virs sevis.