visgrūtāk ir noskatīties uz apkopēju. pieļauju domu, ka aprīkojums nav labs, tomēr ticu, ka tas ir tehnikas jautājums. katru dienu gribas viņu pamācīt, bet zinu, ka nedrīkst. prikols nav ātrās darbībās un steigā, bet tehnikā. bet viņa ir izdomājusi pārstrādāt jēgu un tāpat atstāt visu netīru.
vispār esmu novērojusi, ka latvijā neciena apkopējas un viss ir drausmīgi bieži jātīra. man, protams, grūti saprast, kā var ienīst apkopēju. viņa visu padara skaistāku, tīrāku, nav tas konkurents vai priekšnieks, bet tu besies, ka tur pamitrs kaut kur. apkopējas gan arī gandrīz vienmēr ir dusmīgas. un nav jau brīnums. bet to jau var mūžīgi nesaprast, kāpēc visi viens uz otru tik daudz dusmojas.
pašas darbiņos pagaidām viss rit pirmajā levelā. neskaitot to, ka visu laiku mīžu, ka vajadzēs runāt krieviski un nedaudz skumstu, ka esmu boring kolēģis.
