Pasakiet. ka es nespēju būt viena. Es vienmēr esmu viena. Jā, jā, pati vien viena, pati vien vainīga. Pati tāda un šāda, pat diezgan nožēlojama. Bet ko tu daudz padarīsi tai neiederības sajūtai. Vilkos astē kā kā tāda zīda lentīte pušķītī apsieta. Līdz aizcirtās durvis un sanāca noslīdēt turpat uz ārpuses sliekšņa. Kopš tā brīža laikam arī esmu tāda un šāda. Šausmīgi asi tajā brīdī, tur aiz durvīm vienai un aizmirstai, uznāca tā saucamā apskaidrība. Saplīsa, sadega apsveikums un nemaz vairs negribējās astītē iesieties. Un aizvien negribas. Tomēr nelāgi, ka pašai nav tādas luncīgas astītes.
Kurš manī iesiesies.
Tas vecās švammes suns sēž iekšās, caurmircis, salipis, savēlies, netīrs. Līdzīgs neomulīgam veidojumam zem duškabīnes vāciņa grīdā. Negribas noņemties. Kā izvilkt, kur likt, atstāt arī nebūtu lāgā. Tā arī mirkstu.
Dažreiz jau sanāk saulītē uzsildīties un iekļauties bariņā, nemirkt vienatnē savā notekcaurulē, taču tā tikai tāda optimistika.
Man vajag vemt un vajag kādu, kas pieturēs matus. Bet es nevaru es nevaru, man nav man nav.
