aizmirsti mani

gribu būt hipijiem nobērta pļava, aizvakarnakts vīna kaste, džeinas birkinas elsas un gurnu kustības, izsmēķis svešā kabatā, nosalis asfalts, pirmais sirmais mats, nodilis krūts gals, tuva doma, stikls starp durvīm, miezis rudzu laukā, klusums pirms dziesmas, jebkas.

bez miesas un asinīm.

Jābūt vien pašam visīstākajam.

nemirstības nepanesamā bojāeja

Šķiet, ka ķermenis jau ir miris. Nedabiskas mokas ir dzīvot līķī. To vairs nav iespējams kontrolēt,  nav iespējams nest. Gara paliekas tur sevi pie dzīvības ar alkohola smakojošajām jūrām, kuru garšas vairs nav jūtamas. Vakar grasījos braukt uz jūru nomirt, bet pamiru pusceļā. Vairākkārt biju šo ainu iztēlojusies, kā visapliecinošāko, sāpīgāko un manis iznīcinošāko, bet cerēju, ka tā neīstenosies, un kļūdījos. Tagad tā seko aiz katra cita atmiņu kadra, kontrastējot ar redzētā cilvēka smaidošo tuvplānu. Iespējams, viņa mati neapdzīvo vairs viņa galvu, bet gan ir sapinušies, satinušies starp visām rievām, kas atrodas manējā. Jūtu to smaržu, garumu un kustību. Gribētais, negribētais, sapņotais, bijušais, esošais, redzētais, runātais, dzirdētais, sajustais, nesajustais… Viss vienā vājprātīgā, sajukušā, skaļā, traucējošā, dulnā, apmātā, murgainā dejā nomīda manas gara paliekas, izdzēšot robežu starp miegu un nomodu. Par visu visvairāk gribu saprast, kāpēc tā notika. Meli, par visu visvairāk gribu, lai būtu noticis savādāk. Lai mati vītos starp pirkstu locītavām, sejas vaibstiem, līstu acīs, mutē, degunā, jebkur, tikai ne vien bezprāta rievās.

Bet miesu skar vien lipīgas asinis, asaras, pelni un pēdējās cerības, kas saglabā nespēju pazust pavisam, ieplūst tukšuma bezgalībā. Kā akvarelim nogrimsot ūdenī.

briesmas asina jutekļus

Ja man būtu

paaugstinājums darba vietā, labiekārtots dzīvoklis, kolēģi, ar kuriem dažreiz iedzert pēcdarba alu, un sakarīgs vīrietis, ar kuru pavadīt gandrīz visus atlikušos vakarus

un iespēja atvērt durvis uz pasauli, kas pilna ar nemieru, nezināšanu, cīņām par pastāvēšanu, neizskaidrojamām parādībām un notikumiem, bet tik sasodīti brīnumaina, ka ik pēc pārdesmit soļiem vai minūtēm visšaurākās dzīslas degtu aiz dzīvības sulu ritējuma, un jutekļi nepārstātu just, un neapzinātais spēks tiktu atraisīts, un viss dzīvais būtu tik dzīvnieciski īsts, ka nevienam neienāktu prātā ziedot jūtas izdomātu pareizību dēļ,

es tās atvērtu un projām neietu.

ikrīta humoreska

“Esmu iemīlējusies precētā vīrietī, kurš ir mana drauga labākais draugs” - smieklīgākais joks iz dzīves, kādu pēdējā laikā nācies stāstīt.

cilvēki nemainās

un ir pilni ar velniem.

atliek nosargāt

Ir lietas, jūtas un sajūtas, kuru apmēri ir tik pārmērīgi, ka vienam cilvēkam nav pa spēkam tos sevī noturēt. Lielums pieprasa, jūtas tiesīgs, grib un tiecas izgāzties. Pielipt visvieglākajam puteklim, ko miesa aizskar pat būdama mierā.

Un puteklis kļūst par vērtību. Kļūst tīrs, gaišs, pilnīgs, un vairs nav svarīgi, vai tas savelsies kopā ar vēl kādu, lai kļūtu saskatāms.

Šis lielums nav viegls, ar to nav viegli sadzīvot. Tas nepadara laimīgu, arī ne mierīgu. Viss arvien ir neskaidrs un lielākoties grūti saprotams, tomēr samākslotība, apgrūtinoša pareizība un bailes no pāridarījuma vairs nespēj dominēt. Pasaulē vairs nav nekā miruša. Un tas ir vis-vis-vajadzīgākais, ko kāda no lietām, jūtām un sajūtām var būt spējīga radīt. Atliek turēties pretī bailēm šo dzīvību pazaudēt. Atkal.