nelaimes putni

Cietā čaula nodrupusi. Atkailinot tās romantiskās bērna acis, kuras raud, kad ir skumji un nesmejas, kad nav smieklīgi. Ilgojoties pēc tā siltā klēpja, tās sargājošās delnas un piederības.

Man ir uzdāvāta grāmata, ticu, ka ar vismīļāko sirdi, kuru man riebjas lasīt. Par daudzkārt vīlušos, savās iecerēs neizdevušos labsirdīgu sievieti, kura stāsta par to, kā un kāpēc. Arī par nepareizo bērnību. Domraksti viņai padevušies vislabāk, tāpēc gājusi filologos un pieļauju, ka tādā pašā apjukumā uzrakstījusi par sevi šo ļoti sievišķīgo grāmatu, klīstot gar jūru atmiņām pilnu dvēseli un vientuļi iedzerot. Lai ko jūs domātu, mēs itin nemaz neesam līdzīgas, pat negribētu būt viņas draudzene. Pielīdziniet mani labāk tam noklīdušajam sunim vai neizkrāsotam sētas stabam, vai bērza mizai. Vienalga. Mēs esam kļūdījušies.

shine bright like a diamond

Nevaru saprast, kas būtu jāatbild, kad man saka "tas galīgi neizklausās (neizskatās) pēc Tevis". Un nezinu, vai man patīk to dzirdēt. Vai tas ir labi vai slikti.

līksme bija īsa

Kā mani fascinē tie viedie padomdevēji, kuri saka, ka sāpīgas mēnešreizes vajagot novērst ar kādu filmiņas paskatīšanos vai satiekot draudzenītes. Jā. Tajā brīdī, kad nevari izkustēties no embrija pozas, atvērt acis un paelpot? Un tu esi nožēlojams cilvēks, ja šajā nelielā diskomforta brīdī tveries pēc tabletēm. Dieva dēļ tveries pēc tabletēm! Nevis zobena, ar ko izgriezt sev dzemdi vai vēderu. Un pēc iespējas savlaicīgāk.

Vakarnakt mani piemeklēja tās vissāpīgākās menstruācijas, par kurām raksta: "man arī tā ir bijis trīs reizes dzīvē", un to laikā es sapratu divas lietas. Ka nekad negribētu, lai šādā stāvoklī man kāds ir tuvumā, kā arī, ja kāds cits būtu tādā stāvoklī, es negribētu būt viņa tuvumā. Šķiet, ka esi atstāts zemē, cietu zoļu ielenkumā, un pasaules gals klāt. Sākumā tevi pat tas sajūsmina, jo sāpēs ir tik neadekvāti milzīgas, ka ietin tādā kā drūmā eiforijā, līdz tas vairs nav izturami. Jo nogurst arī prāts un emocijas.
Un pats lieliskākais, ka par ģinekoloģes izrakstītajām tabletēm, pēc kurām esi sniedzies kā pēc paša jēzus atpestītāja delnas, interneta atsauksmes vēstī, ka tās "pārvērš dzīvi par elli", padara pms lietiņas vēl uzmācīgākas un mēnešreizes vēl gaļimākas, "iedzenot depresijā".

Es viņu mūžam mīlēšu, pat, ja viņam tas nepatīk. (F. Kahlo)

Es viņu mūžam mīlēšu, līdz man apniks. (E. Koks)

Daudz ko neatceros, tomēr, šķiet, ka pirmo reizi Ziemassvētkus svinu viena. Lāgā nesaprotu, kas jādara. Raugos uz savu eglīti ar vislielāko sirsnību, tomēr nedaudz jocīgi darīt to vienīgajam. Tad es stāvu istabas vidū ar brīnumsveci, un paliek vēl jocīgāk.

Nevaru sagaidīt, kad redzēšu, kā jaungada naktī, korķējot vaļā šampi, kliedzu sev: laimīgu jauno gadu, Pasaules Valdniek!

brīnumu laiks bļin

Labdien, pms sindrom, tu esi nepieklājīgi ievilcies. Lūdzu liec mani mierā, tev piemīt pārāk nepārdzīvojamas skumjas un pārāk kvēls nemiers. Un ilgi es šitā nevaru. Ļauj tai nelaimīgajai gļotupei vienreiz plūst!

Sievietes ir stiprākie dzīvnieki uz zemes, es zvēru. Bet neņemiet mani par piemēru, jo es laikam tūliņ ilgi raudāšu. Kā tāda vientuļā grūtniece. Eh, ko jūs vispār zināt.

Es nezinu, kāda ir dzīve bez orģiju sapņiem, jo tā nav mana dzīve. Esmu lesbiete ar lielu locekli, hell fucking yes.

sviedrus uz grīdas

Kad biju maza, domāju, ka bērni dzimst caur dibenu. Tāpēc ticēju, ka būšu laba dzemdētāja, jo labi tiku galā ar aizcietējumu. To gan nevar teikt par caureju. Manā pirmajā ceļojumā uz rīgu, pieliku bikses aizslēgtā automašīnā, kamēr pieskatītāji vēsā centrāltigus mierā nelikās zinis par maniem un māsas nervozajiem roku vēzieniem caur aizmugurējo stiklu. Tomēr tas nav nekāds iemesls skumšanai, tāpēc mīļuprāt apkakātās rokas bāzu māsai sejā, uztverot to kā jautru rotaļu. Kopš tiem laikiem daudz kas ir mainījies.
Sapņos dažreiz vemju. Neciešu vemšanu, tāpēc pavisam nopietni no tās izvairos, bet tā ir tāda līdzīga situācija kā kaķis, kurš grib gulēt uz tavas galvas. Vienalga pamodīsies zem viņa un saldi sapņosi, kā no rīkles stiepjas bezgalīgie matu kušķi. Vispār kaķi un vemšana manā pasaulē ir ļoti saistīti un neizbēgami notikumi.
Apčurāties vispār ir tīrais nieks. To var jebkurš.

Gribēju sacīt, ka esmu laimīga, vien nezinu, kā to pasacīt.

tiešraide

čila uzturētāja
+ rodas daudz labu domu
- nevienu no tām nevar ne paskaidrot, ne atcerēties, arī tās, kas šķiet neaizmirstamas

vispār neko daudz nevar atcerēties. liekas, ka ierados šeit vakar, lai gan kalendārs rāda jau vairāk par nedēļu. varbūt biju izdomājusi kādu jaunu teoriju un prakses daļā iekritu laika spraugā.
lai nu kā, esmu sajūsmā par to, ka varu nenēsāt apakšveļu un vilkt vienu vilnas džemperi uz otra. un pirmais poters ir pilnīgs mēsls.

Gribas uzvilkt ērtāko apģērbu, salocīt kaudzītē vēl dažus vilnas gabalus, nolikt turpat blakus pāris pildspalvas, šķiltavas, smaržas, to pašu mēteli, zobubirsti, pastu, rūtiņu burtnīcu, papīra naudas zīmes, vaniļas sveci, mīļākās grāmatas, gleznu, ienadžu griezēju un pārējo izmest ratā. Mēbeles sadedzināt kopā ar noplēstajām tapetēm vienā varenā jaunavības ugunskurā un iet prom.

Man viss ir apnicis. Pazīstu vairākus cilvēkus, kuri nemīl cilvēkus. Cilvēki tiem ir vienaldzīgi. Šādi literārie varoņi parasti ir visvaldzinošākie. Viņi saprot, ko nozīmē "iet prom" un ne to vien. Milzīga iekšpuse.

Sevi tur nevaru pieskaitīt. Es mīlu cilvēkus. Kā lielu pelēku glumu kopumu un katru nolemto atsevisķi. Mīlu cilvēkus. Nezinu, cik godīgi ir tā teikt, jo, ja jāmin ar pirkstiem, neizlēmības un pieklājības pret pārējiem dēļ, nevaru pacelt itin nevienu. Tomēr uz "Tu nekad neesi mīlējusi" atbildēšu ar "tu arī". Reti lietoju lielo burtu. 

Taču man riebjas, kā cilvēki pieaug. Kļūst nopietni, vienaldzīgi un priekšzīmīgi. Iekuļos vienā pēc otras bezjūtu slavināšanās, tiekšanās pēc dažādiem sūdiem, automašīnu vākiem, dimanta kurpēm, lieliem locekļiem. Kur palicis sasodītais naivums, nepiepildāmie sapņi, svilstošais prieks, mulsums, klajā ņemšana un došana. Mēs gribam būt vieni, neaizskarami un viegli saprotami, un esam garlaicīgi. Un tad mēs slapjām mutēm dzeram, postojam un līksmojam, jo nu esam priecīgi muļķi. Nu drīkst rādīt ķēmus, kļūdīties, mīlēt, griezt vēnas. Esam visu svētajā palī, lai dievs nogrābstās, kādā pālī.

Dedzina iekšas kā no derdzīga pipara tukšā rīklē, cik ļoti gribas. Dedzina iekšas arī no pipara.

big chill

izdomāju, ka nav ko pārdzīvot. pārdzīvot ozolu neizdosies anyway (c) rolands ūdris

labākā pārdevēja pasaulē

Viņa savas garās, slaidās kājas bija ietērpusi melnās tīkliņzeķbiksēs ar platiem rombiņiem. Vīrs vismaz par vienu trešdaļu vecāks. Tāds klasiskais riebeklis ar naudīgu seju un pazemu miesasbūvi. Viņiem ir bērns, par kuru viņi domā un rūpējas. Puika. Paņēma kaut kādu spēli un krāsojamo grāmatu ar mašīnām. Latvieši.

- Labvakar.
- Ejiet prom, jūs man riebjaties.

Naktīs, kad pamostos piecos, gribas rakstīt. Īpaši, ja ir temperatūra un pirms gulēt iešanas lietots alkohols. Bet uz to ir ļoti grūti saņemties, jo nākas izvilkt no zem segas rokas, atdzīvināt notirpušo kāju, piecelties, iespējams, arī kaut ko uzvilkt, bet pats briesmīgākais ir izraut no kontakta datora lādētāja vadu, lai vilktu to pāri istabai uz citu kontaktu. Un ar to arī nav līdzēts, jo vads sniedzas knapi tikai līdz galdam. Jāatzīmē arī tas, ka ārpus gultas ir drausmīgi auksti, un jābļauj uz kaķi, lai jūs saprastu lietas nopietnību. Jābļauj un jāuzšauj, jo citādi viņš nesaprot un neciena. Es tam neticu, bet tā esmu es, un tas nav mans kaķis, tāpēc reizēm es tā arī izdaru, bet laikam pārāk reti un/vai nepārliecinoši, jo mani viņš tik un tā neklausa. Tad es viņu iespundēju vannasistabā. Man nekad nebūs kaķa.
Tātad vēl vajadzēja dabūt pagarinātāju, un, ja jau tik tālu biju nonākusi, uztaisīju arī kumelīšu tēju, un, kamēr vārījās ūdens, skatījos pa logu, kā uz slapjā asfalta krīt lielas sniegpārslas, un domāju, ka nu vajadzētu atcerēties vai iedomāties kaut ko asociatīvi tēlainu, bet nekas nenāca prātā. Lietussargs.
Man patīk, ka kumelīšu tēja skaitās veselīga, jo man tā garšo. Esmu diezgan ietiepīgs cilvēks, tāpēc nedzertu tēju, kas man negaršo. Piemēram, man vajadzētu tējai likt klāt medu, jo esmu saaukstējusies, un tas skaitās veselīgi, bet es nelieku, jo zinu, ka man negaršos.

Beigbeders apgalvoja, ka mīlestība ilgst trīs gadus. Pirmais gads - kaisle, otrais gads - maigums, trešais - apnikums. Es viņam nepiekrītu. Mīlestība ilgst trīs mēnešus.

fantazēt draudzīgi

Šovakar, ejot no darba pa Sarkandaugavas krāšņajām ielām, redzēju trušus, žirafes un laipnus ziloņus. Katrs baisais stāvs pārvērtās draudzīgā zvērā, un mājās es nokļuvu neapēsta.

paldies par komentāru

saņēmu nepazīstamu vēstuli ar komentāru, kuru atļaušos publicēt. esmu aizkustināta.

"Es nezinu kāpēc te un vispār, ko tādu rakstu, bet Tu man liecies ļoti pievilcīga. Grūti izskaidrot, bet nu ir tāda sajūta, ka Tu varētu būt rakstniece, kura pa brīdim nedaudz par daudz iedzer. Un man patīk tādi cilvēki, laikam jau vien tāpēc, ka viņi liekās nepieejami, bet tad, kad tiec tuvāk tad paliek pavisam grūti ap sirdi/dvēseli/vai vienkārši prātā, jo saproti, ka īsti nevari palīdzēt kaut ko mainīt.
Man gribētos teikt, ka tad, kad beidzot sākšu pelnīt un savu sapni piepildīt par to, ka man būs liela māja, kurā aicināšu dzīvot visus tos, kuri man patīk, bet ar kuriem man kautrīgi sarunu sākt, tad es Tev iekārtotu tādu virtuvi un rūmi, un pagalms arī būtu. Taču laikam jau es neesmu tik kruta, lai kļūtu par Latvijas čiekurieni, kurai pietiek līdzekļu, ko tādu īstenot.
Anonīms"

vai tev mani vajag

Tā nu es tur gāju, noskurbušā miesā un grūtsirdīgā dvēselē, apcerot dzīves netaisnības un dzīves no-žē-lo-jamības, kad kāds labs cilvēks piedāvājās aizvest šo bezcerības mākto komplektu no nupat aizvērtā kroga līdz mājām. Jestruprāt piekritu, uztverot to kā zīmi par tomēr veiksmīgu nakts noslēgumu. Biju pat ar mieru labajam cilvēkam pakavēt laiku, aizbraucot līdzi uz lidlauku paspēlēties ar dzīvību. Vai varbūt kādām ķermeņa daļām.

Jā, tikai tur es sāku apjaust, kāds esmu optimists.

Briesmas asina jutekļus. Pālī gan tie ir pārāk truli, un tomēr man bija bail. Nenosakāmi motīvi, sarkani acāboli, derdzīgs smīns, pielādēta pistole, nakts, mežs, pieskārieni... 

Nē, man bija bail no tā, ka es kliegšu un neviens neatsauksies. Tik ļoti negribēti un nenovēršami šī stindzinošā sajūta, šīs nolādētās bailes no vienaldzības, no nevajadzības, izdrāzās caur manām sabojātajām iekšām, izgāžot melnu piķa lielceļu pār visām mazajām prieka taciņām.

Tāpēc, saviebusies smaidā, atkorķēju drosmi, iekārtojos ērtāk un, uzmācīgi gavilēdama, atdevos šai jaunajai negaidītajai pretīgajai pieredzei.

Tu esi viena un tu esi stipra, tas ir viss, kas tev jāzina.

Ziemā man uznāk tāda depresija, ka gribas savu virtuvīti, kur cept tortes un šmorēt cūkas, un sunīti, ar ko piesnigušajā pļavā izvārtīt pufaikas, un pagalmiņu, kur agrās rīta stundās sniegu šķūrēt. Ieslēgt tēva platinieku, pariņķot vilnas zeķēs pa paklāju, dzerot tēju, pa retai reizītei arī vīnu vai balzāmiņu, un pāršķirstot kādu krievu klasiķi, dejot uz guļamistabu, kur pierakstīt arī savam domrakstiņam svaigu rindkopu. Gulēt labā gultā. Tādās sabiedriskākās dienās aizslīdēt ar speķa maizēm līdz bļitkotājiem vai pafanot par dzīvi un kūkām pie viesmīlīgajiem kaimiņiem. Varbūt arī sarīkot dzeju deju un džambu vakariņu, kur nu jau pačilot zem kaut kā nedaudz kosmiskāka. Dzīvot mežā. Būt siltumā.
Ziemā man uznāk tāda depresija, ka esmu vecmāmiņa.

romantiskākā meitene pasaulē

visvairāk par visu šajā skaistajā dzīvē man besī, ka mani neviens nemīl. jobanie kretīni

depresija.lv

Šausmīgi drausmīgi briesmīgi nāvīgi ārkārtīgi absolūti pilnīgi galīgi garlaicīgi.

Viņa teica pirms aizgāja meklēt briesmas, kuras maigās dabas dēļ mēdza dēvēt par piedzīvojumiem.

2008

2012

līst kopš pamodos

Vajag tikai atcerēties savus sapņus un viss top lielos vilcienos pavisam skaidrs.
Vēl der padejot pie Moloko un pārmaiņus pēc justies neizbēgami laimīgam. Var jau būt, ka mēdzu pārspīlēt dažādus bēdīgus niekus, tomēr arī laimības uzburšanā varu būt liels talants.

Un, jo vairāk jūs man stāstīsiet, kā dzīvē nenotiek vai mēģināsiet pierunāt neticēt brīnumiem, jo vairāk es zināšu, ka jūs kļūdāties. Viss vienkārši ir daudz labāk, kā esam iedomājušies.

pupi

Es meloju, kad saku, ka negribētu lielākas krūtis.
Vienīgais pluss mēnešreizēm.

Epizode sākās sieviešu tualetēs ar kkādu krieviskā manierē ieturētu garmatainu meiteņu skandāliņu. Kāda skaļi pamētāja rokas, kāda aizcērta durvis, tas arī viss, ko atceros. Bija krieviem tāda jauniešu filma par meitenēm un čirnuhu. Interesantākas lietas sākās, kad tualete nu jau bija pārvērtusies par aktu zāli, nedaudz lielāku, kādu to ir ierasts redzēt, un starpbrīdī daži entuziasti, kuriem pievienojās daudzi citi, izlēma par labu diskotēkai. Uz skatuves arī norisinājās konkurss, kurā varēja laimēt auzu pārslu cepumus vai biezpiena plāceņus. Trakoti kārdinoši. Bet pašā zālē, kā jau minēju, bija galīgi skaļš tas pasākumiņš. Daži dejotāji pārlaimīgi vārtījās pa grīdu, daži rāmi stutēja beņķus, ķerot basus savās iekšpusēs, bet citi aizrautīgi dejoja. Es būtu gribējusi dejot, bet lāgā neveicās. Sapņos bieži uznāk tāds ķermeņa nepārvaldīšanas sindroms, tāds kā baigais pālis, kad saproti, bet nevari paveikt. Līdzīgi kā, kad esi pārspīlēti savilcies draņķīgu zāli. Šis bija internacionāls baļļuks. Satiku gan pamatskolas biedrus, gan Latvijas televīzijas zvaigznes, gan pāris melnādainas personības no jūtūbes kanāla. Nespēju atcerēties, kurš laimēja visvairāk plāceņu. Kaut kas starp Valteru Krauzi un Džonu Lenonu, pagariem matiem, auskaru ausī.
Lai nu kā, viss tomēr neilga mūžīgi. Atnāca dusmīgi zēni no diogēna un atvienoja vadiņus. Pēc tam ar neparastu ķēžu konstrukciju tika pacelta skatuve, galīgi galīgi augstu gaisā. Satraukti sekoju skatuvei līdzi, kamēr attapos, ka ir jau pilnīga nakts, diskotēkas dalībnieki snauž skatītāju krēslos, mīlīgi sadalījušies pāros un segās. Atceros par istabiņām, kas bija tālāk aiz zāles. Bijusī vidusskolas klasesbiedre, kas arī nebija ne aizmigusi, ne pārī, man pievienojās. Vidusskolā mums abām neveicās ar svešvalodām. Iegājām pirmajā istabiņā, kuras durvis nebija aizvērtas. Ļoti kutēja nervi. Bet istaba bija tukša. Neliels dīvāniņš, izlaižamais krēsls, padomju laiku mini sekcija un piecpadsmitgadīgas krievu meitenes pierakstu burtnīca. Vārdu tā arī nenoskaidrojām. Iegāzos krēslā un noslīku nupat uzietajos Laimas asortos. Ēdām priecīgāk kā jelkad.
Droši vien sagribējās arī alu, tāpēc devos uz pilsētu. Izkļūt nebija viegli, un aiz durvīm neradās lielāka skaidrība. Tāpēc par veikalu ātri vien aizmirsu, toties nejauši nokļuvu pie saulainas rīta gaismas un baseinjūras. Ūdens bija pienācīgi daudz, bet daudz gaišāks un līksmāks kā jūrās. Visādi līkumi, augi, mājiņas, arī pa kādam laiskas dabas cilvēkam. To visu es novēroju jau nopeldējusi krietnu gabalu, līdz atjēdzos, ka neprotu peldēt, un man labāk vajadzētu turēties krasta tuvumā. Papriecājusies par cilvēkiem - delfīniem un vēl šo to, atgriezos istabiņā, kas nu jau līdzinājās manam pieticīgajam piekrastes miteklim no romantisko vasaras romānu sērijas. Nosauļotās klases biedrenes nebija, toties mani laipni sagaidīja Maija Silova ar Maiju Doveiku. Divi lamīgi iemīlējušies pozitīvā vārda māšuki masēja (drīzāk glāstīja) man muguru, līdz es pazudu necerēti saldā miegā.
Nedaudz garlaicīgākajā dzīvē tieši tajā brīdī es pamodos. Brokastīs bija auzu cepumi.

neviens netic

Mēģinu atmest smēķēšanu. Pirmo (un pēdējo) reizi savā mūžā. Pirmā cigarete tika apklepota kādu sešu gadu vecumā, trīspadsmit gados nopietnāki mēģinājumi, un septiņpadsmit gados biju jau paciņas dienā kurītājs. 
Seši gadi, un vecāki aizvien domā, ka esmu vien tāds svētdienas piesmēķētājs. 
Kad man izdosies, būšu skaista un iedomīga.

kā tu vari būt tik jauka

Parasti, kad iemīlos tur, kur vismazāk to vajadzētu, atceros par zēnu, kurš pret mani bija bezgala jauks, aicināja uz kūkām un limonādēm, kamēr es vienmēr labāk izvēlējos šņabi. Tā arī nesapratu, kas viņam manī varēja patikt. Nulabi, lūpām un krūtīm tiešām it kā nav ne vainas, bet kopumā nekas vairāk kā absurdi piedzērusies es nebiju. Kaut ko baigi pārdzīvoju, tāpēc tā dzēru. Ko, to gan vairs neatceros. Vienmēr jau kaut kas atrodas. 
"Kā tu vari būt tik jauka," viņš romantiskām acīm vaicāja un ļoti uzmanīgi noskūpstīja. Vecīt, tu šauj pilnīgi garām, ne smakas no jaukuma šajā ādā. Brandavīna smārds, tas gan. Tā es domāju toreiz. Šodien es domāju, ka esmu jaukākais cilvēks zemes virsū.
Protams, esmu prātojusi, cik burvīgi būtu atriebties katram, kurā nevajadzēja iemīlēties, kurš kaut kā stulbi ir mani aizvanojis vai kaut vai bijis drusku nepieklājīgs. Tomēr es nevaru izskatīties muļķīgāk kā tad, kad cenšos uzvesties ļauni. Vai vienaldzīgi. Nu pavērojiet, cik bikla un neveikla, un apjukusi es kļūstu.

Un jaukais zēns smejas man sejā. Mani tu negribēji, nu tad tagad tiec no meža ārā, panāc savu foršo zēnu, skrien viņam pakaļ, meklē, nu ko tu baidies, ko tu bēdājies. Tev taču patīk tie sliktie zēni, ar dzirksti un raksturu. Tev taču patīk būt brīvai un neatkarīgai.

Viņam bija taisnība.

atbildība sucks

Viendien cilvēks, par kuru entos gadus biju ķērusi kreņķi, teica, ka esot garā daudz stiprāks par mani. Kopš šīs dienas mana dzīve ir kļuvusi ievērojami patīkamāka.

Precējies. Ir cīsiņi.

Biju apciemot trīs sava vecuma draudzenes. Viena dzīvo visai šikā dzīvoklī, forši studē, strādā, ir labi pelnošs draugs. Otra dzīvo foršā dzīvoklī ar draugu, ir suns, mašīna, abi strādā. Trešā auklē foršu dēlu, vīrs strādā, ir dzīvoklis, abi studē. 

Dzīvoju pie vecākiem bez darba, bakalaura, drauga, suņa, mašīnas. Un sapņoju par sēnēm.

Ei nu saproti.

tu esi tik stipra, cik vāja tu esi

Reiz dzīvoja parasta meitene ar neveiklu punu zodā, kura bieži nesaprata lietu nozīmi vairāk kā citi. Kad viņai piespiedu kārtā nācās noklausīties mātes telefonsarunu, visvairāk viņa ilgojās pēc spējas ausis savilkt čokurā, lai varētu dzirdēt to dūkoņu starp abām ausīm, kas skan līdzīgi kā mūzikas centrs, kurš atskaņo izslēgtu datoru. Agrāk tas viņu uztrauca – aplams saturs un slikta intonācija, bet tagad viņu interesēja tikai to nedzirdēt. Cilvēks ar gadiem kļūst prātīgāks.

Šoreiz skaļais, teju kliedzošais monologs klausulē bija par neko, tāpat kā citas reizes. Cik īsā laikā es pati tā sāktu runāt, ja nemitīgi dzirdētu šīs sarunas? Varbūt es jau tā runāju? Nē, tā domāt negribējās.

Viņa bija mērojusi ilgu un pagalam slapju ceļu pēc pajumtes, par kuru alka kādam pastāstīt, bet neviena nebija. Uz kādu brīdi viņa jau grasījās iebrāzties istabā un izklāstīt visu iespaidiem pilno sirdi mātei, kuru vienmēr viss pārlieku interesē, bet laikus novaldījās. Sen bija apjausts, ka ir cilvēki, kuri viens otru ir spējīgi saprast un ir tādi, kuri nav. Lai arī galvo, ka saprot, ne velna tie nesaprot. Pilnīgi neko. Tukša kule un vēl lieks akmens sirsniņā.

Tas notika brīdī, kad seju kļuva neiespējami noturēt taisnos plecos, asaru kamoli spiedās rīklē un acis nodevīgi pievērsās kāju pirkstiem, kuri bezvērtīgi sitās pret šaurās virtuves linoleju. Bija skaidrs, ka jānokrekšķinās un jādodas ceļā. 

Pasaulītē nav nekā sliktāka par sievišķiem izdalījumiem vagīnā pēc lielām dzeršanām
un psihām pelēm zem gultas.

es tevi nemīlu

Nāc, labāk uzkāpsim varavīksnē.

man vēl daudz jāmācās

Satiku vienu foršu zēnu bez liekām jūtām un izteicos pārmetoši. Nezinu kāpēc. Pati ne reizi vien esmu par to iepelta, jo patiesībā mani vairāk kaitina pretējais grāvis - tā nejēdzīgi lielā emocionalitāte. Biju pat strikti nolēmusi nepatikt zēniem, kuri raud biežāk par mani. Es droši vien nebūtu tā labākā māte gejam, lai gan nedaudz par gejiem iefanoju un parasti aizstāvu. Tādiem seksīgiem gejiem.
Un vispār, salīdzināt var tikai kāju izmērus vai cisku platumu, ne jau tādas kosmiskas radībiņas kā jūtas. Bet tā jau laikam viskrutākā ir iekāre un visstulbākā - greizsirdība. Ar pirmo viss lieliskais var rasties, ar otro beigties.
Vēl baigi stulbi ir baidīties un negribēt dzīvot. Jo ar dzīvi jau vajag spēlēties.

pipariņš jāņogu zaptē

Jau otro dienu kalbasos pie zemāk stāvošās dziesmas, un esmu pusaudzis ar dumjām acīm, kurš romantiski gaida noslēpumaino neko.

vai ko labāku var vēlēties

Pilnīgs "ego" zudums. Cilvēks saplūst ar visu un tukšumu, Dievu, dabu, visa Visuma kopējo apziņu utt. Reālais visums ar tajā esošajām atsevišķajām, izšķirīgajām lietām, ko cilvēks uztver normālā stāvoklī, pilnībā pārstāj eksistēt. Ir neierobežotas bezgalības un visa iespējamības izjūta, iepriekš normālajā pasaulē esošās fizikālās pamatparādības — sākums un beigas, pilnība un tukšums, iekšiene un āriene utt. — šķiet mākslīgas, tām nav jēgas un tās vairs neeksistē. (c) vikipēdija

#kvēlie sapņi

Man vienalga, kā to sauc. Var arī par mīlestību.

Pilnīga tumsa. Man ir izdevies uzlīst uz sarūsējušas trubas, kājas iekārtas veļas vadā. Negribas kustēties, negribas kāpt lejā, nākt atpakaļ. Man tur nav miera un pēdējās glāzes ir atņēmušas arī prasmi samierināties. Prasmi piekrist. Varbūt tā ir spēja piedalīties. 
Varu saskatīt nelielā tālumā esošo augstceltni. Prātoju, vai ir iespējams tajā uzkāpt. Vēl kādu brīdi. Vēl kādu brīdi es te gribu sēdēt, tad varbūt pieiešu tuvāk. Nedzirdu savu elpu. Man nav bail, man nav arī garlaicīgi vai auksti. Taču mani dara nelaimīgu tās vienīgās redzamās gaismiņas, kas aizbrauc, ne meklējoši aizžilbina manu tumsai noklāto seju.
Kā cilvēki spēj viens pret otru justies tik atšķirīgi. Varbūt reizēm es pati tam neticu, tomēr esmu naivākais cilvēks pasaulē. Visam, kas ir īsts, ir jābūt abpusējam. Cilvēki ir pelnījuši būt laimīgi, un vēl viņi ir pelnījuši šķiltavas. Ja es iešu tām pakaļ, mani tur atstās, nopels un iespundēs. Un es piekritīšu, jo esmu pieklājīga. Pakļāvīga un padevīga un joprojām bez šķiltavām. Tā jau ir bijis. Viņiem ir bail no manis, jo es nebaidos. Rīts, kam jānāk ar pārredzamību, troksni un kustību, vienīgi tas mani nedaudz uztrauc.
Tumsā ir vieglāk aizmirst, kā izskaties.

tas nazis ir sarūsējis

Mēs esam draugi tikai no attāluma. Kad neesam klāt. Kad nebradājam pa otra ikdienu. Reizēm es domāju, kāpēc mēs nešķiramies. Pārī tas ir vienkāršāk. Tajā tukšajā brīdī saprast, ka galīgi vairs nav tas, un pēc pāris neveiksmīgām izmēģinājumreizēm tu esi viens un iztrūcis. Tā ir pareizi.

 

būdiņa mežā

Tev tas liekas smieklīgi?

Jā. 

Kas tev tur liekas smieklīgs?

Nezinu, vienkārši, ka tā ir. Man jau liekas, ka dzīvi vispār nevajadzētu uztvert tik nopietni.

Tu vari dzīvi uztvert nenopietni tikai tad, ja nav jādomā par kredītiem.

Bet tu jau pats esi izvēlējies tādu dzīvi. Kredītdzīvi. 

skumjās maukas

Katram vakaram ir savs stāsts, ko gribas glītā rokrakstā pierakstīt. Bet, pirms tinte pieskaras papīram, tēli modificējas, laiki saplūst, notikumi samudžinās un domas īssavienojas. Kā tādā raganu zaptē viss saveļas lielā brikšņainā bezjēdzībā un tā arī paliek virs papīra.
Kad es beidzot sākšu saprasties ar savu dzīvi.

par enerģiju

Kļūstot par nepieradinātu lauvu pāri idilliskajā mežā, mēs sevi nodevām vēl vairāk, kā tos, kurus mīlējām. Un vairs nebija iespējams to nosaukt vien par neveiklu divu kaislīgu dzērāju joku. Mežu pārklāja drēgnas, lietiem pielijušas bailes, un neviens vairs negribēja palikt pie sava ierastā pavarda. Ķēniņš ir kļūdījies. Ķēniņš ir kritis. Pat kurmim, kuram gar virszemes iedzīvi nav nekādas daļas, nu ir savs viedoklis. Savs naids un patiesība.
Mēs uzkāpām uz mīnas, kurā bija laime, tik milzīga. Tādas laimes neviens negaida, tās nevar izdomāt vai paredzēt. Sadegt, eksplodēt un nopostīt, to gan var.
Izdegušām acīm raugos uz niecīgajiem pelniem pēdu nospiedumos un gribu, lai vējš tos nes atpakaļ. Lai mežs atkal ir zaļs, spīd saule, un divas tikko iepazinušās lauvas uzkāpj un mīnas pašu koptajā dārzā.

Ārā karstums un komunikācija. Slēpjos istabā. Varētu arī uztaisīt štābu no segas.

alt-J (∆)

vai nu es sen neesmu klausījusies jaunu mūziku, vai nu šie zēni ir emeizing.

smieklīgākos jokus tāpat neviens nesaprot

Esmu pieradinājusi tik daudz noslēpumu, ka nav vairs ko uzrakstīt.

Kopš autobusi, kuros braucu turp vai atpakaļ, vai nedaudz garām, ir pustukši, man vairs nav stāstu par izciliem blakusbiedr,iem toties nebūt ne peļamiem aizmugurē sēdētājiem man aizvien izdodas nosēsties priekšā.

Un atkal bija pārāk daudz ko teikt, lai runātu

Viņa bija no tām sievietēm, kura no simts telpā ieaicinātajiem glītajiem vīriešiem izvēlēsies tieši to vienīgo mudaku. Un gaidīs pusi dzīves, kad viņš mīlestības pilnām acīm nožēlos savu mudaka būtību, topot par misteru mūžīgi mūžos vislabāko draugu, vīru un mīlestību. Sapratusi, ka ir padirsusi pusi dzīves, viņa visai viegli no viņa atteiksies, lai iemīlētos pavisam savādākā mudakā un sapistu atlikušo pusi dzīves. Un tur neko nevarēja darīt. Viņai vajadzēja mīlēt. Kamēr citas mīlēja kaķus un skaisti ģērbties, viņa mīlēja mudakus.

Nav miera.

romantiskākā meitene pasaulē

Man bija kūka ar svecītēm. Un es pārgāju/pārbraucu vairākus tikko uzklātus ceļus.
Ir tikai viena vēlēšanās, kas ir svarīgāka par visām citām. Patiešām.

skaistais cilvēk, tu visu dari nepareizi. un to tu beidzot sapratīsi raugoties uz nāvi, pārziemojot tīrradnē vientulībā un iekāpjot kaut uz brīdi, kaut vien ar kreisās kājas pirkstgalu klajā vienaldzībā.
un tad tu to atkal aizmirsīsi.
es reizēm gribu uz tevi sadusmoties. parādīt tavu aklumu, kādā šaurā komforta pārpildītā kastītē tu dzīvo. kādā mulķīgā egoismā. cik tālu tu esi pats no sevis, no savas gribas, no savas būtības. un cik neeksistējošas ir tavas problēmas.
bet tad es iedomājos, ka varbūt tev pietiek, tev būs gana vien ar savu skaistumu un varbūt vēl kāda otra skaistumu. jūs savilksiet kopā savas šaurās glītās pasaulītes, izlīmēsiet gar sienām greznus spoguļus un tā arī nekad sevi neiepazīsiet. bet jums būs labi, jums pietiks. un es esmu tā, kura augot grib uzart zemi, izaugt visapkārt mantijai, lai beigās ieaugtu kosmosā virs visu māju jumtiem, lai gan vīst ātrāk par augšanu. es esmu tā, kurai nekad nepietiek.

viss notiek pa īstam (?)

pateicoties labiem cilvēkiem, ar kuriem vakar iegāzām grāvī, manas nedienas bafā ir beigušās. četrus ar pusi mēnešus tā bija lielākā daļa manas dzīves, manu domu un notikumu. un cik kvēli es gaidīju aiziešanas dienu.
vakar otro reizi mūžā atrados mašīnā, kura apstājās grāvī ar mutīti mātē dabā. šis spēcīgais mirklis sasita arī manu seju, kā rezultātā rīt man beidzot nāksies uzzināt, kas ir slimības lapa. rīt, kad vajadzētu būt manai pirmspēdējajai darbdienai. es nekad vairs tur neatgriezīšos (savus traukus un dokumentus gan es savākšu), nesēdēšu uz ar kartoniem aplīmētā radiatora, nedzeršu ar kolēģiem jocīgus dažādu krāsu dzērienus no mežavota pudelēm, nemulsīšu no super glītās meitenes un pīppauzes nepavadīšu smēķējot ar foršajiem matiem, kurš tos ir nogriezis. kaķu tante, tante, kas rupji lamājas, bet mani sauc par peciņu, foršais vīrietis, kurš dzer šņabi vairāk kā jebkurš cits, bet nekad nav redzēts piedzēries, onkuļi, kas miedza man ar smaidīgu aci sasveicināšanās vietā, zēns, kura zobu fotogrāfijas ir uz cigarešu paciņām un kuram vienmēr esmu patikusi, tante, kas uzskata, ka esmu skaista, atpalikušais zēns, kura mīļākā frāze bija "nu turies, turies, skaistulīt", laimonis ar saviem mūždien laimētajiem krāmiem, lielīgajiem stāstiem, perverso humoru un slikto elpu, pieklājīgais krievu tautības agdama mīlētājs ar ziļonkas tetovējumiem, skolēni, flirtīgais vīrietis ar spārnotajiem vectēva teicieniem un daudzi daudzi citi. man ir 378 odu kodumi, pārsists zods, sastiepts kakls, uzsista acs un es nekad tur vairs neatgriezīšos. tādā dienā kā šodiena, to ir ļoti grūti saprast, sevišķi pēc "elza berga - piektdiena" video noskatīšanās.

labdien, ibumetīn

Kādu laiksprīdi atpakaļ nolēmu un sāku atklāt savas "besī" lietas. Un tā kā šodien bija īpaši aizraujoša darbdiena, vairākas minūtes izklaidēju sevi domājot, kas man besī. Redz ko izdomāju.

1. Fanošana par kaķiem. Man ir vienalga, ka jūs mīlat kaķus, lai arī cik reizes viņi neaizčurātu jūsu dārgos paklājus, nesadīrātu tapetes, nepievemtu gultā, nesaplēstu rokas un neizēstu naudas maku, jo viņi taču ir kaķi. Tas viss ir okei līdz brīdim, kad jūs sākat dalīties ar mani savās jūtās, iegrimstot tādās detaļās kā... patiesībā jebkurās detaļās. Tas ir tikpat kaitinoši, kā runāt par drēbēm. Es klusībā ceru, ka drīz pienāks diena, kad šīs modes/apģērbu tēmas kļūs tikpat reti apspriestas kā vēdera izeja vai kas tamlīdzīgs. Patiesībā es labāk uzklausītu kādu kaku stātu, nevis stāstu par tavu nereāli kruto kaķi, pasargdievs, vēl nereāli kruti apģērbtu.
2. Man besī, ka vecāki savus bērnus baksta, rausta, stumda. Piemēram. Veikalā ienāk ģimene - sieva, vīrs, bērns. Un PIRMS dārgā atvase ir vispār kaut ko uzsākusi darīt (iet vecākiem pa priekšu, atpalikt, gribēt, aiztikt preces, neizlemt), vecāki startē aizrādīšanas maratonā. Viņi runā paši ar sevi, un ir sajūta, ka viņu rīcībā tīri nejaušā kārtā ir nonācis bērns, par kuriem (bērniem) tie zina tieši tik daudz, ka tie ir jāaudzina, jāmāca, ka bērni ir dumji (jo ir mazi) un to galvenā funkcija ir klausīt vecākus, kuri par viņiem ir atbildīgi. Tad nu šie vecāki, negribēdami izskatīties pēc muļķiem, kuri neko nerubī no bērnu audzināšanas, ar pilnu jaudu pilda savus "vecāku pienākumus" pilnīgi bez kādas loģikas un vajadzības stumdīdami savu bērnu pa veikalu ar ahujenna viedajām neapmierinātības frāzēm fona mūzikas vietā. Man pat negribas neko teikt, kad uz to skatos, vienkārši besī.
3. Cilvēki, kuri nekad neatbild ar paldies un nekad nepasmaida.

Reizēm es eju lēnām. Elpa spiež pie zemes. Ieelpo izmisumu, izelpo skumjas.
Kāds pēkšņi ir aizvēris krāsni manā kaklā. Dūmi izbiedētā ātrumā traucas uz augšu un atsitas tieši tur kaklam pa vidu. Es rīstos. Tvans sāk iesūkties ādā, es sāku gruzdēt. Un mani acāboli nogrimst piemirkušajā miglā.

mazliet mirstu

iepazīšanās sludinājums

meklēju kādu, kuram arī nav dzīves.

Es dzīvoju plašā gaišā mājā ar verandu trešā stāva augstumā, un neesmu droša, vai tā bija tikai nakts tur tā stāvot un smēķējot, kas manī viesa gluži to pašu sajūtas pilnību, kura mani aplaimoja pagājušā gada 25. septembrī, kad smēķēju otro pēc kārtas kāda strādnieka aizmirsto partner cigarellu un domāju, ka labākas cigaretes manā mūžā nav bijušas. Visas laiktelpas bija izšķīdušas un kā pierasts lasīt apnicīgās atziņu vācelēs - eksistēja tikai šis mirklis, harmonijas, apmierinātības un eiforiska miera pilns.
Kā priekšlaicīgi dzimis bērns, manu drošības sajūtu nogalināja kretīniska izskata, izdauzītiem zobiem un sējām, skrandās tērpti vīrieši, no kuriem man būtu bijis bail pat, ja es būtu milda no brīvības pieminekļa, tāpēc, pavirši nometusi cigareti, naski griezos riņķī, atpakaļ neskatīdamās. Līdzīgas interjera dizaina gaumes vai kāda cita tikpat loģiska izskaidrojuma vadīts, mans dzīvošanas biedrs bija ingmārs no ofisa, kas ir atbildīgs par mārketingu un kuru esmu redzējusi kādas divas - trīs absolūti neīpašas reizes. Laikam devos pie viņa, jo īpaši dezinformētās situācijās negribas palikt vienam. Nesaprotu, kas notika, bet es atkal biju verandā un uz tāda soliņa, kādi ir pie balveniešu iemīļotā spoguļkluba biminī, viņš nedaudz izbesījies sēdēja.
"Edīt, kad tu vienreiz liksi mani mierā..."
Pa šo laiku, kad svārstījos starp variantiem "laimīgi otrreiz apprecējies", "atkal iemīlējies un krāpj savu dusmīgo sievu", "miris", "nekad nav eksistējis", viņš ir klīdis pa pasauli kā nevienam no augstākajiem spēkiem nepieņemts nemiera cēlājs un jutējs, vīri bez sejām un dvēselēm ir viņa biedri, un viņa seja ir jēlas gaļas krāsā, maksimāli pieblīdusi, ar violetiem un ziliem sitienu pigmentiem. Viņš izskatās baisi sliktāk kā jebkad, un tomēr kļošeņu gali un garie mati, lai arī pazemes dzīves netīrumi pilni, ir saglabājuši savu šarmu. Un tā attieksme.
Nākamais kadrs ir virtuvē, kur mums kopīgā virtuves galda vietā ir jocīgas vannas izmēra dziļš baseins, kurā, kamēr, skatoties ingmāra neko nezinošajās acīs slēpju savu apjukumu, negaidītais vai varbūt tomēr klusi mokoši gaidītais ienācējs nogrimst. Mana tēlotā vienaldzība neiztur, un viņu no tā izvelku. Viņš vairs nerunā, pārējie arī. Izmisīgi gaidām kādu joku, atkāpi, situācijas izlīdzinājumu, bet nekas neseko. Man vairs nav gribas.

jo 3 x 3 ir deviņi

Ir tādas dienas, vakari un diennaktis, kad viss saslēdzas. Saule ir ieslēgta, tev atnāk nedēļu gaidīta ziņa, divas negaidītas, un tu par pēdējiem latiem nopērc siltu jaku, viskrāsainākos dzērienus un šokolādes, lai laiski ar Lienīti vērtos andrejsalas saulē un domātu, kā nenokavēt brīdi, kad uzplaukst pavasaris. Pārnākot mājās tu atskārt, ka esi visideālākajā vietā, kur varētu atrasties, tētis fotogrāfijā pie sienas ir sasodīti glīts un laimīgs, dzeltenajām sienām nav ne vainas un nav ne mazāko šaubu, ka nākamreiz būs arī grils, desas, tekila un biedri ar liekiem velosipēdiem. Mēs esam pelnījuši būt laimīgi.

MIRSTI, BAF, MIRSTI

Jābūt absolūti bezjūtīgai būtnei, lai spētu tur strādāt un pilnīgi bez smadzenēm, lai gribētu tur strādāt.
APSVEICU, EDĪT, TIEŠI TĀDA TU BĻA ESI, JO AIZVIEN TUR ESI!

#kvēlie sapņi

Kā man riebjas tie brīži.

kā es kļuvu par Research Chemical karstāko fani

Vispirms es ievēroju rozā cepuri. Neilgi pēc tam pamanīju, ka rozā cepurei mēdz būt līdzi ģitāras iepakojums. Priekš manis cilvēks ar mūzikas instrumentu ir kā varbūt kādam citam cilvēks ar "daudz naudas" vai "lieli pupi, dibens, lūpas", vai "plati pleci, forša mašīna", vai, kas nu kuram ir tās vājības. Ģitāras soma ātrā pavedienā uzvedināja ievērot arī pašu nesēju. Forši mati! Tas bija tālajā ziemā, kad vēl reaļitī šov BAF mani fascinēja un Vaņa garšoja. Kādu dienu nolēmu apciemot savas tēva mājas dzimtajā pilsētā, un tieši tur, manā vecajā istabā ar rozā keņepju tapetēm un stenciliem nopūstajām sienām es piesēdos pie pagājušā gadsmita monitora un iedomājos pameklēt draugos savus šova cīņu biedrus un pircējus. Pircēju vārdus un uzvārdus, protams, nezināju, tomēr tos atrast nebija grūti. Esmu normāls hakeris. Zēni ar ģitārām ir Research Chemical un diezgan forši spēlē, - bija patīkams pārsteigums. Tā es kļuvu par viņu virtuālo fani. Gāja laiks, Vaņai parādījās slikta piegarša, cīņu biedri sāka kaitināt, pircēji neinteresēt un doma, ka ar Foršajiem matiem komunikācija izvērtīsies garāka par "lats četrupadsmit - paldies", bija aizmirsta. Mērfijs ar saviem likumiem darīja savu un parunāšanās tomēr notika, kuras noslēgumā izmetu tādu kā "tad jau gan jau līdz rītdienas koncertam". Bija forša diena, jauks laiks un pamatīgs paģirains bezspēks, kurš, vakaram tuvojoties, arvien pieauga. Gribējās gulēt. Bet mieru nedeva tas piesauktais koncerts. Apzvanīju visus potenciālos ceļa biedrus un sapratu vienu lietu - man nav, ar ko iet uz koncertu. Konkrētāk sakot, apstākļi kliedza, lai palieku mājās, tomēr es, kaut kāda velna pēc, pierunāju sevi aiziet. Cerēju neviena nepamanītai iedzert alu, noklausīties Research Chemical, paklausīties nākamo grupu un tikpat nemanāmi slīdēt mājup. Cerības ir absolūti nepiepildījušās - krogs ir tukšs, esmu atnākusi par agru, man ir karsti, nelabi, joprojām nāk miegs un pirmo reizi dzīvē man pašai krīt acīs tas, cik ļoti esmu atnākusi viena. Viss ir slikti līdz brīdim, kad viņi sāk spēlēt. Šķiet, ka pašus zēnus pazīstu kopš laikiem, kad runājām par pirmo ģitāru, pirmo koncertu. Gribas dziedāt līdzi, ne pārāk veiklie pārtraukumi (nākamās dziesmas nosaukšana) raisa smieklus, ir ļoti pozitīvi. Nothing Compares To You ir vēl viens patīkamais pārsteigums, un nu jau es gribu, lai šī uzstāšanās ir bezgalīga. Te laikam būtu jāmin tāda īpatnēja lieta - ja koncerts, filma, grāmata, jebkas ir priekš manis patiešām izcils, es to noteikti pārtraukšu. Man kļūst nelabi no sajūtu, sajūsmas, emociju un domu pārpilnības. Līdzīgi kā ar jūtīgiem krūtsgaliem. Nekas nepārtrūka, tikai beidzās. Līdz šim tikai mūzika un narkotikas ir spējušas man atvērt čakras ar tik minimālu manis pašas līdzdalību, un es mīlu katru no šīm reizēm. Tas izdevās arī gados un muzikālajā pieredzē vēl jaunajiem Research Chemical, kuru uzņemtais kurss, kā rakstīts viņu biogrāfijas aprakstā, ir patiešām daudzsološs. Vēlu jums nekļūt par iedomīgiem lohiem un turpināt. Kas vēl mani nedaudz pārsteidza. Grupas dalībnieki un fani bija aptuveni 12. klases vecumā, zēnu pārsvarā, bet alus kausus rokās redzēju tikai dažiem no viņiem. Toties dzirdēju tādas frāzes kā: "stulbi, ka rīt uz skolu", "ja nebūtu rīt jāiet uz skolu..." un nesapratu. Vidusskolu atceros tikai kā neiešanu uz skolu. Tā bija viena liela nebeidzama ballīte arī bez koncertiem un to spēlēšanas, bet šie zēni neatļaujas piedzerties pat pēc sava koncerta. Lai cik alkohols mēdz būt nožēlojams, es tomēr neatbalstu tā nelietošanu, un ceru, ka vismaz šovakar zēni aizlies sejas. Arī tas man vakar daudz maz izdevās. Mājupceļā smidzināja, un nupat iepazītais Egīls ar īso i, aicināja mani soļot lēnāk. Vakars gandrīz nebeidzās, jo uz brīdi sāku apsvērt viņa piedāvājumu iegriezties vēl kaut kur, tomēr uzvarēja nogurums un pie Bērnu Pasaules mēs atvadījāmies.
Šovakar manu apņēmību gaida viena no vislabākajām latviešu grupām - Bērnības Milicija Takā, un mani vairs neuztrauc doties turp vienai.

saule

Viens saules stars uz mirkli ir atdalījies, lai iespīdētu tev tieši sejā. Tu aizver acis un jūti kā pār vaigiem pārslīd siltas asaras. Tev atkal ir cerības.

Latvijas daudzdimensionālā personības testa rezultāti

Personības iezīmju TOP 6 (virs vidējiem rezultātiem) -
1. mākslinieciskās intereses
2. trauksmainība, kautrīgums
3. kreativitāte, apcere, atvērtība pieredzei
4. depresivitāte, godīgums
5. čaklums, krietnums, neirotisms
6. godprātība

Savukārt zem vidējiem rezultātiem ir  -
1. pašdisciplīna
2. piekāpība
3. impulsu kontrole
4. komunikablitāte, apdomība, paklausība

Un vēl man piemīt "emocionālā vēsuma sindroms".

Gribu jums parādīt, kurai tantei nevajag mest naudu bundžā. Es jau zinu, ka jums tādas gādīgas sirdis un vienmēr visiem gribas palīdzēt, bet ne šoreiz. Ne tai tantei. Viņa ir 5 reizes bagātāka par mani un 82 reizes lielāka pīzda, atvečaju. Tā vakar izbesīja. Bet man nav viņas fotogrāfijas, tāpēc drošības labad pagaidām nemet savu skaisto naudu neviena netīri lūdzošajos pirkstos. Runa gan, protams, nav par magnetafontanti un pārējiem atraktīvajiem bundžu īpašniekiem. Cilvēks, kurš dzied, taču nevar būt ļauns, tas jau katram ir skaidrs.

paika

Kolēģis ar asiņojošo kuņģi stāsta, ka kuņģim nekas nevar kaitēt vairāk kā smēķēšana. Pats ar sevi lepojas jau no 24. janvāra. Bet mani jau labu gabalu moka pārtikas kaitīguma nemiers. Vēl mani moka tie ziemai sarūpētie liekie kilogrami, kuri ar vērā ņemamu un acij netīkamu inercīti turpina vairoties. Nespēju nonākt pie veselīgas un izdevīgas ēdienkartes, jo absolūti viss, kad par to aizdomājos, liekas neveselīgs. (!!!) Man šī neizglītotība patiešām nedod mieru, tāpēc labprāt uzklausītu jūsu gudros padomiņus.

p.s. Esmu iepazinusies ar Kaspara Strazdiņa blogu, bet, šķiet, ka tas vīrs neēd vispār.

bezgalība

Es zinu. Lai cik labi es dzīvotu, plānotu laiku, organizētu sevi, censtos, darītu, es visu nepagūšu. Tālu priekšā paliks mūzikas savannas, grāmatu kalni, cilvēku jūras, sajūtas, jūtas, valodas un zemes, ko gribas pieredzēt. Un kāda plauksta, kāda pusroka un pusmēness apsteigs mirkļa attālumā.

easy

Mana dzīve ir izdevusies. Man iet internets.

IR PAVASARIS!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!

 

zilais putniņš

Kaut kā pietrūkst, kaut kā būtiska.
Izpildīju IQ testu un nodomāju, ka atpalicība tā tomēr nevarētu būt. 131 - You have a unique imagination and logical mind. Spējīgs, apdāvināts, talantīgs.
Stāvot pie kases, ar 20 litrīgu piena kasti rokās, sverot iepuvušus mandarīnus vai mazgājot plauktus tajā zaļajā jakā ar dzelteno apkaklīti un sava vārda nozīmīti krūšu līmeņa labajā pusē, visdrīzāk, es tā neizskatos. Arī ne tad, kad kādā darbdienas rīta stundā sēžu Ziedonītī ar diviem tik pat ilgi skaidru prātu nejutušiem biedriem un izbijušos mājas kaķi. Arī ne tad, kad, moku iekšā walteru un saku draudzenei, ka “baigi rēcīgi” ir tas, ka viņas tagadējais un mans bijušais draugs no manis izvairās. “Baigi rēcīgi” un “inčīgi” arī jebkurā citā sarunā nevelk uz simtu trīsdesmit vieninieku. Un vismazāk tā izskatos, kad esmu mājās viena ar džonu, alu vai vodku un mēģinu saprast. Kas tas, pie velna ir, kā man nav. Kas par sasodītu kaiti.
Reizēm šķiet, ka to kāds no manis ir izņēmis, un nevaru kļūt vesela, līdz kāds to neieliks atpakaļ. Daudz esmu strīdējusies ar savu miesu un garu, un prātu, likusi tiem būt blīviem un pilnīgiem, lai nekur nekā netrūktu, bet, lai kā es censtos, lai kā mēģinātu sevi aizaudzēt, kaut kā pietrūkst. Kaut kā būtiska. Kā puzle ar miljons kauliņiem, kurā ir salikti visi meži, ezeri, lauki un pļavas, un debesis, bet iztrūkst tieši tas kauliņš, kurā ir zilais putniņš, augsti paceltu galvu sirsnīgi dziedādams.
Un reizēm es gaidu, kad kāda balta dvēsele pienāks klāt, noglāstīs manu izspūrušo pakausi un vieglām kustībām iespiedīs ainavā trūkstošo gabaliņu.

aliņš bez pumpuriņa

labvēlīgais tips

Rīts ir pamodies agrāk par mani. Ir brīvdiena, un es vairs nezinu, kā ir mosties pēcpusdienā.

-          Nu.
-          Ko nu.
-          Dzīve ir skaista?
-          Skaista, jā.
-          Dažreiz dzīve ir skaista...
-          Nē, dažreiz tā ir neskaista.
Atbildēju tam bez matiem, kurš mīl stāstīt, ka ir lielkņazs, pērk lētā gala piena desu, augļus, dārzeņus, aliņu, dzīvo bez sievietes un vakar paņēma arī jaunos zefīrus. Krējuma. 394213

Atceros, ka laikos, kad nespēju sevi iedomāties šaurās biksēs, bez drediem un dzeršanas skverikā, strīdējos ar vienu draugu par to, ka cilvēki ir stulbi. Viņš neparko negribēja piekrist un ņēmās man skaidrot vēsturi. Centos viņam pateikt, ka piekrītu – cilvēki ir arī gudri. Bet cilvēki ir arī stulbi, totāli stulbeņi. Visam ir abas puses. Cilvēks ir gan ļauns, gan labs, gan priecīgs, gan bēdīgs, gan spēcīgs, gan arī vājš. Dodiet man sauli, un būšu mūžīgā uguns. (http://www.draugiem.lv/blogs/?p=6094826) Dodiet man tumsu un pelēcību, un būšu salauzts sērkociņš.

Kaimiņš jautāja, vai kādreiz jūtos arī normāli. Tik depresīva un skumja. Un nākamajā dienā teica, ka tomēr mani nevarot saprast – it kā ārkārtīgi depresīva, bet ar cilvēkiem, te kompānijā tāds saulstariņš. Kas tur ko nesaprast.

Cīnos.
Atbildēju, pirms mans galvā runājošais draugs paguva pajautāt, kā man iet?
Pilnīgi pretēji upei, kas plūst uz okeānu bez kādas gribas un piepūles. Plūst un līksmo par katru akmeni sejā.

pagaršo to, ko tu teici

Kukurūza no bundžas + siers + tomāts skaitās veselīgs salikums? Vai tomēr nē? Par sadegušo grauzdiņu esmu pārliecināta.

To, ka kaķim spert ir slikti un ka no liela suņa jābaidās, es sapratu ātri. Izbrīnītāka biju, kad man mācīja dusmoties. Vajagot teikt to, kas nepatīk. Piekrītu. Bet reti uznāk tā varēšana, vēlme vai pohujs sapist diseni. Aizvien neesmu droša, vai ir baigā vajadzība pateikt tai savai draudzenei, ka viņas kleita ir nesmuka un vaigi aizsedz acis. Un? Viņa savu asarās izmirkušo kleitu sagriezīs strēmelēs, turpmāk pārtiks tikai no lapām, kļūs skaista, laimīga un tev pateicīga? Diez vai. Tomēr nosolījos mēģināt.

1.       Man besī tā sieviešu frizūra, kad virsējais matu slānis ir izbalināts, bet apakšējais tumšs.

2.       Man riebjas stervīga apkalpošana. Nesen biju māsas norīkotajā ceļojumā A. Deglava ielā 161, kur izrādās ir Rimi lielais kantoris. Vajadzēja paņemt it kā jau gatavu izziņu. Protams, nekādas izziņas nebija, un mani aizsūtīja nahuj uz 4.stāvu pie super neforšas grāmatvedes. Esmu uz visiem 99 pārliecināta, ka sevi viņa dēvē trīsreiz garākā un sarežģītākā nosaukumā, bet nelauzīšu galvu, domājot piemēru.
Izgājusi no kabineta, gribēju sperties atpakaļ, lai pateiktu, ka pateicos nejauši. Tīri aiz ieaudzinātās pieklājības, tomēr to neizdarīju. Klasika būtu, atlikušo dienas daļu pavadīt slīcinot sevi skumjās par cilvēka neizmērojamo stulbumu, domājot, kā stervīgās tantes un kretīniskos onkuļus darīt labākus, un tamlīdzīgā emo garā.
Apsēdos uz uzgaidāmā dīvāna un vēlēju ļaunu. Gribēju, lai viņa paliek mūžīgi mūžos nemīlēta, kalsna kuce, kura čurā biksēs no situācijas, kurā var pierādīt savu pārākumu, lai viņa nepārstāj domāt, ka labs amats un laba alga ir Visuma augstākie griesti, un, lai viņas miljons aizspriedumi tikai vairojas, iznīcinot viņas brīvību, mīlestību un draudzību. Lai viņa paliek viena, aizmirsta, ar kārpu uz sejas. Lai sapūst savā nelaipnībā. Āmen.

uz stāvu augstāk

Nedaudz jūtos kā pirmsākumos. Ne jau kā akmens laikmeta naiste ar akmeņiem vagīnā un to lauskām plaukstā, bet kā pagājušā gada augustā. Kad ievācos Krišjāņa Barona ielā 94 -19, mazākajā no trīs istabām.

Te nebija elektrības. Te nebija elektrības, interneta, un man nebija ne jausmas, ka drēbes mazgāšu ar rokām un pienu glabāšu uz palodzes. Te nebija nekā, kas man patiktu. Dzeltenas sienas, neglīti brūna gulta ar baisām modeles kājām, drēbju skapī spainis un birste un skapī, kurš iebūvēts krāsnī, pilns ar skrūvēm un tukšām burkām. Uz apdrupušajiem ķieģeļiem ar roku rakstīts "ja tu ticēsi uzvarai, uzvara ticēs tev", pie spoguļa pielīmēta sirsniņa un šausminoša sajūta, ka istabā vairojas blusas.

Man tikai vajadzēja paspert dažus steidzīgus soļus, atraut vaļā sakaltušos loga rāmjus, lai laimīgi ieelpotu. Visai skaidri zināju, ka arī turpmākos vakarus regulāri pavadīšu raudot, izmisusi un nelaimīga, bet tik pat labi sapratu arī to mazo gabaliņu labsajūtas, kas bija uzplaucis un solījās neiznīkt. "Man ir sava vieta" pārliecinoši un lepni sitās krūtīs. Jā, tā bija laime.

Pazaudēju internetu, atrāvu vaļā aizskočoto logu, piedzēros, piedzēros vēlreiz, pārbīdīju mēbeles, un esmu atpakaļ pirmsākumos. Viena un apmaldījusies. Un visai skaidri zinu, ka, lai arī nemanāmi, dzīve iet uz augšu.

Esmu konkrēta liekule. Sludinu draudzīgumu un laipnību laikā, kad pati pa kluso laižu aiz apkakles no pāris vīrišķu vēlmes ar mani...
„Iepazīties tuvāk” raisa tādu pašu sajūsmu kā „angļu valodas eksāmens rīt septiņos no rīta,” un doma, ka kāds mērķtiecīgi bruģē taciņu ceļam uz manis gultā ievilkšanu, liek man mazliet nomirt savos vēmekļos.
8. martu gribu pavadīt ierasti. Stāvot tramvajā starp ikdienas rūpju sagrauztajiem vīriešiem, kuri sievieti redz kā pannu uz plīts, pirkstu galus iekrampēt tajā melnajā ādas (?) rokturī,un otrai plaukstai ļaut sevī ieguldīt plastmasas maisu rokturus, kuri, tāpat kā labās rokas muskulis, cīnās par satura noturēšanu. Vienīgo sveicienu saņemt no mammas, kurai ar to nav nekāda sakara, un vakariņās ēst ceptus kartupeļus. Bez nekā.
Ne tāpēc, ka neciešu sievišķību, ziedus, palīdzību, uzmanību, un man garšo kartupeļi. Tāpēc, ka reizēm dzīve ir prasta, noplukusi un bezcerīga.

Īstenībā es ceru, ka maniem kaimiņiem nenāk vēmiens no manām dziesmām. Ne jau manām, bet tām, kuras viņi dzird. Jo man nenāk. Nu izņemot to vienu, kura parasti ap pusnakti ļoti cienījamā skaļumā ienāk manā istabā. Šķiet, ka tie ir Evanescence. Nav ne jausmas, ne, ko tas nozīmē, ne, kā to izrunā, bet arī nosaukums ir stulbs. "Stulbi" man asociējas ar kolēģi, kurš to atkārtoja brīdī, kad kasē bija iesitis 4 tūkstošus neesošas naudas. Man pacēla īres maksu, un tas nav godīgi.
Tādos sauszemes maršrutos, kā no Rīgas līdz Latgalei, arī vajadzētu ieviest kruīzizpriecu opcijas. Nav nekāda joka lieta četras ar pusi stundas nosēdēt mierā, smacīgā, tumšā, šaurā, kustīgā telpā, ar visu savu bagātību klēpī (te es nedomāju dzimumorgānus). Un, tā teikt, par to vēl brangi jāiemaksā.
Vakar kopš aizmirstiem laikiem klausījos latviešu repu, un šodien domāju, vai Rīgā ir tāds repa bārs. Man patiktu iegriezties, ja vien tur auditorijas pārsvars nebūtu nepilngadīgs, pārspīlēti lempīgs, ar šķībi sagrieztu apģērbu, liekām roku kustībām un stulbs līdz grīdai. Tās bitchveidīgās meitenes man principā patīk, vienmēr jādomā par homuseksuālu seksu un tonālo, atslēdz prātu kā televīzija (te es nedomāju politiskās debates u.tml.). Televizoru skatījusies neesmu kopš Ziemassvētkiem, un esmu nedaudz noilgojusies pēc tā laiskuma un pāķiskuma. Lai gan Andri no laukiem jau var izdzīt, laukus no Andra - nekad. Runājot par Andri, viņš ir nereāli foršs. Un tomēr tā ir realitāte.

Šodien manas kabatas rītdienas sapņi aizpildīs. Ja tev ir arī tādi, nāc, dosimies debesīs. Atbrīvojies no visām važām. No kontingenta, kas dzīvo ar pastāvīgām lažām. Jau pārāk ilgi mēs vērojam visu no viena skatu punkta, bet šodien visas vēlmes piepildās uz mūsu mājas jumta. Es redzu mirdzumu tavās acīs, kas piepilda manu pasauli, lai arī ko kāds sacītu. Es nezinu pat tavu vārdu, ne dzīvokļa numuru, ne māju, bet es iztēlojos, kā tev blakus stāvu. Mani iedvesmo jau tikai pats fakts, ka tu kaut kur esi, tas man liek turpināt aizsākto procesu. Un, ja pat mūsu ceļi nekad nekrustosies, un mani sapņi līdz ar to neīstenosies, mana ilūziju pasaule atsver notiekošo. 

Šodien bēda man netiks līdz', svētīta diena un perfekts rīts. (c) Ozols

svētki manā ielā beigušies

Vakar uzzīmēju mandalu pavasarim un šodien pamodos ar saulainiem mākoņiem sejā. Tik vien, kā vēl uzzīmēt riteni, ģitāru un spilgtu ekonomisko spuldzīti.
Strādāju līdz riebumam, brīvdienās neko daudz netērēju (ne vairāk par 3 aliem), bet aizvien tualetes papīra pirkums man ir jāieplāno. Draugus satieku reti, un tāpāt vienmēr nogurušiem vaigiem, nekāda. Apnicis atvainoties. Apnicis.

2009

2011

pa(r) darbu vien

Mūs vieno trīs jūtas:
mīlestība pret Alkoholu,
riebums pret Ivetu
un ilgas pēc Mājām.

Kā lempīgs suns bez vārda un mājām, skrienu pa mitro ietvi, sāni rāmi un pamatīgi šupojas. Mans ķermenis, mana āda ir šķietami atdalījusies, kustas ap mani kā saļimis gaisa balons, ir bieza un gluda. Kamēr skrienu, manas aprises ir nenosakāmas, kā liels, kustīgs gaļas blāķis neuzkrītoši plūstu gar žogiem, ēku sienām, gružiem piekrātām kupenām un cilvēka steidzīgajiem gurniem. Kas ir aiz žoga, nezinu, reibst galva, mēģinot saskatīt. Nemītīgi kāds atvēzē savu gurnu un iebelž ar to man pa sāniem. Atgūstu elpu, pieceļos un turpinu skriet. Māju stūri, margas, pagriezieni, laternas, ceļa zīmes un automašīnas tāpat sitas ap manu pelēko miesu, atņemot līdzsvaru, ritmu un vienmērīgi smagnējo elpu. Reizēm es nogurstu. Ļauju sasistajai suņa ādai bezspēcībā nokrist, ar nāvīgām bailēm par zaudēto skrējienu atdodos miegam. Esmu bez īpaša iekšēja un ārēja šarma, tomēr dažus cilvēkgurnus mana esība aizkustina. Tas suņa skatiens.
Esmu suns, kurš nekož. Kad diena ir nomākusies un kažoks parāk plāns vai biezs, rūcu pie sevis uz tiem neiecietīgajiem, lecīgajiem gurniem. Smilkstu ar savām sūrstošajām ribām un ierejos, kad atkal neesmu pamanījis to sienu priekšā, bet, kad pamostos, gribu atkal skriet, gribu atkal ļauties katram stūrim un gurnam. Tā ir cilvēkmīlestība, kas man, kā sunim, piemīt. Es esmu suns, un jūs esat mani cilvēkgurni. Mēs viens otram esam vajadzīgi. Bet visvairāk paši sev.

Aizvien biežāk saskatīju savas dzīves līkločos loģiskus iznākumus un procesus, un tapu par to arvien apmierinātāka. Vai nu nokļūstu tieši tur, kur jānokļūst, vai arī protu paņemt tieši to, kas ir jāpaņem.

par darbu

Ar Valteru un Viku dzert man patīk labāk, kā ar Ivetu un Andri. Lai gan Andri es labprāt apprecētu.

Ar pavisam citiem personāžiem slavenajā žetonvakarā. Bilde bez mapītes.

vana tallinn

Pat darbā viņa mani iedzen nostaļģijas raudāt gribošajā stūrī. Kad, pie velna, tas pāries. Fuck.

love

Es jau te kādu laiku ņemos ar vēlmi izdzēsties no kaut kādiem sociālajiem portāliem. Šodien gribēju pārskatīt vēstules, vai nav kas svarīgs un tā. Un uzgāju tādas pērles, ka huju vairs varu tās izdzēst.

"ai netaisam suudus, ok? mees tach esam love ne?"  

Lūk, kā tas jārisina.

Dārgie Latvijā nedzīvojošie draugi.

Sasodīti ilgojos pēc jums. Bet telefoniski ar jums vairs nesazināšos. Lūdzu neapvainojieties,
nevaru nomaksāt rēķinu.
Ārkārtīgi ceru uz pavasari un satikšanos.

Tik dzīvi var nosapņot tikai orgasmu. Varbūt tāpēc man neinteresē kniebties, jo sapņos piedzīvoju lielisku dzimumdzīvi? Madara saka, ka tas tādēļ, ka man tikai lohi apkārt esot. Nevienu neredzu.

Šie bezgala skaistie brīži. Dodos uz mājām pagalam nosalušā, bet skaidrā rītā. Domas pāraug viena otru, par to, kā sauli vajag mīlēt, un vēju, un iešanu. Jūtos stipra un vāja vienlaicīgi, jūtos sentimentāli. Ilgi esmu slēpusies no sava vājuma, no sava jūtīguma. Atrunājusies, maskējusies, mānījusies, nocietinājusies. Šķita, ka nedrīkst, ka nevaru atļauties. Jo vienmēr tuvumā bija kāds, kurš šķietami grūtāk spēj panest gadījuma raupjo vaigu, gribēju racionalitāti, līdzsvaru. Līdzās nav vairs neviena, un es speru savus pirmos patmīlīgos soļus, ļaujoties savām jūtām.
Priekšā ir nebeidzams pārgājiens, kura pirmie kilometri, protams, ir tie nedrošākie un grūtākie, bet, ja sajūta neviļ, beidzot esmu uz ceļa, un šī apjausma iedvesmo. Iespējams, es pamatīgi kavēju jau vāirākus gadus, bet ātrāk būt šeit es nevarēju. Jo tu iemācies kaut ko tikai tad, kad pirms tam to esi izdarījis nepareizi. Viss ir gaužām vienkārši - ir daudz jādzīvo, lai daudz kļūdītos, lai daudz (sa)prastu.

Kad runājām par Jaunā gada iecerēm, minēju, ka patiesībā man tāda ir tikai viena un līdz kaulam banāla - gribu piedot. Palaist vaļā aizvainojumu, kurš dzīvo savu paralēlo dzīvi dziļi manī, regulāri laižot manā garā savu indīgo būtību. Sāpina, tirda un moka. Un ierobežo. Bet visiem jau ir zināms, cik reti tiek īstenotas šādas ieceres.
Ak dievs, cik būtu laimīga, ja spētu jums visiem piedot. Ak dievs. Mana sirds noteikti apstātos maksimālās eiforijas kulminācijā. Varbūt tieši tā es arī gribu nomirt.

Izskatos skumja. Visi, kurus satieku, tā teic. Un es esmu skumja, esmu bezgala skumja.