dažreiz arī vientuļākā pasaulē

Raudu jau ceturto reizi, bet viņam tikai kokči un paskrūvēt virtuvē.

monstrs

Tātad, pirmās (vispār otrās) grūtības mātīšu pasaulē. Esmu vīlusies, ka viss nenorit gludi un esmu saslimusi. Jo kaut kur iekšās tomēr dzīvo tā ticība, ka slimo vājie un katrs var pašizārstēties. Man neizdodas jau nedēļu. Kļūst arvien sliktāk, kā rezultātā esmu zaudējusi krietnu daļu ticības sev. Esmu zaudējusi arī dzīvesprieku. Brīžiem gribas pārkost vēnas, cik ļoti grūti ir turēties pretī niezei. Esmu dusmīga, neapmierināta, nelaimīga, vientuļa topošā mātīte, kas domā par nāvi, ienīst sevi par to un meditē uz šo stāvokļu aizdzīšanu, jo netic, ka var izveseļoties dusmās. Ir ļoti grūti. Visi ārsti kā viens saka, ja paliek vēl sliktāk, sauc ātros. Ir arī bailīgi. Kas man kaiš, nezinu. Nātrene? No kā, neviens nezina. Es arī. Par to arī uz sevi mācos nedusmoties. No ķermeņa līdz viduklim palikuši vien daži brīvi ādas laukumi. Vakar, braucot pēc pasūtītajām zālēm uz otru pilsētas pusi, apskaudu visas atsegtās kājas, pat omīšu. Nezinu, vai tas maz paliks bez sekām. Gribējās justies grūtniecības skaistai (jo objektīvi apvēlušās pīles nav pats skaistākais) un mīlētai, bet jūtos kā neglīts lohs. Bet atkārtošu sev vēlreiz - es tikšu ar sevi galā.

romantiskākā meitene vienmēr nomodā

Trīs ar pusi mēnešus nelietoju apreibinošas vielas. Sportot tā, lai apsistos, arī nevar. Nu, kas tad vēl paliek. Mūzika, daba, attiecības. Tā nu es zem saviem bērziem ieslēdzu Keivu ar Hārviju un reibstu no nepiepildītām ilgām par attiecībām. 

Ārprāts, cik perrrrrfekts ir laiks. Ir jādara šis un tas, un tas un šis, bet to vien gribas kā teikt:
akdievs, cik brīnišķīgs laiks. Un putni un mēness un ceriņi un malka un zāle un gludekļa smarža. Nu, kā var tik labi būt. Uzdāviniet man dzīvi pavasarī. Ja pastāv pavasaris un siltas vasaras naktis, tad kāpēc, lai laime tā vienkārši nebūtu? Bez bailēm, solījumiem un nopelniem. Vienkārši pamosties un laime tevi, lutekli, glāsta kā viegls dienvidu vējš. Kā ceriņi smaržo, kā ūdens veldzē, kā miegs nāk. Tā pašsaprotami.

proza nav laimīga

Likās, ka ar gadiem nāks tas īstais prozaiķis kailiem nerviem, gariem teikumiem.
Bet jo tālāk dzīvo, jo mazāk gribas, mazāk vajag. Kaut kā ar pašu dzīvi pietiek.

esiet patiesi (un) kvēli fani

Gāju uz Rimi pēc līmes zīmuļa, jo ar to, ko nopirku tuvējā Maximā, varēja salīmēt vien iedomu lapu aplikācijas. Un jau gandrīz pie kases ieraudzīju žurnālu, kurā bija īss intervijas ar Ilonu Balodi-Ūdri pārstāsts. Apraudājos gandrīz turpat, atpakaļceļā pariju kamolus, līdz beidzot mājās pie darora, pārcilājot vēl citus rakstus, izlija arī asaras. Grūti teikt, kāpēc par šiem cilvēkiem, kurus nepazīstu un neesmu plānojusi arī iepazīt, tik ļoti sāp sirds. Pat bez kādiem rakstiem laiku pa laikam iedomājos, cik nereāli žēl Balodes. Ūdris neilgi pēc avārijas sapņos rādījās. Ārprātīgi cerēju, ka viņš atmodīsies un atlabs. Varbūt pat ticēju. Tagad ceru, ka atveseļosies tā, lai varu uz koncertu aiziet un izlasīt grāmatu par jaunu ceļojumu. Bet atmodās taču!

Vispār iedvesma ir tāda milzu okeānija, plašums, brīve un visa dzīve. Ļoti maz kas neiedvesmo. Un, kamēr tā, viss ir kārtībā. Paldies un lai izdodas!

kā es gribu pavasari tādu, kādu vienmēr gribu

"Tu esi viena un tu esi stipra, tas ir viss, kas tev jāzina."

Daudz domāju par iedomību, jo negribu tur būt, bet redzu citus esam, tātad esmu.