Līdz šim mans mīļākais aizrādījums darba vietā bija par krievu valodu. Ka man tā jāzina, jo priekšniece nesaprot angļu valodu, tāpēc viņai besī, ka Igaunijā nevarot neko normāli kafejnīcās nopirkt.
Kopš šodienas es vienmēr būšu tā divdesmitsešus gadus vecā meitene, kurai priekšniece pārmet, ka viņa iet kā tante. Vai tiešām tās kājas es nevaru augstāk pacelt.

Divdesmitseptiņas nedēļas

Šī diezgan ilgi bija par mani. Sākot no divdesmit pirmās un kādas uz priekšu, bet tagad ir piektdiena, diena pirms divām brīvdienām, un es atsakos iet uz disenīti, lai pirms pusnakts ietu gulēt, jo gribu rīt būt moža. Bez maz vai meklētājā rakstu Arstarulausimus

;)