pipariņš jāņogu zaptē

Jau otro dienu kalbasos pie zemāk stāvošās dziesmas, un esmu pusaudzis ar dumjām acīm, kurš romantiski gaida noslēpumaino neko.

vai ko labāku var vēlēties

Pilnīgs "ego" zudums. Cilvēks saplūst ar visu un tukšumu, Dievu, dabu, visa Visuma kopējo apziņu utt. Reālais visums ar tajā esošajām atsevišķajām, izšķirīgajām lietām, ko cilvēks uztver normālā stāvoklī, pilnībā pārstāj eksistēt. Ir neierobežotas bezgalības un visa iespējamības izjūta, iepriekš normālajā pasaulē esošās fizikālās pamatparādības — sākums un beigas, pilnība un tukšums, iekšiene un āriene utt. — šķiet mākslīgas, tām nav jēgas un tās vairs neeksistē. (c) vikipēdija

#kvēlie sapņi

Man vienalga, kā to sauc. Var arī par mīlestību.

Pilnīga tumsa. Man ir izdevies uzlīst uz sarūsējušas trubas, kājas iekārtas veļas vadā. Negribas kustēties, negribas kāpt lejā, nākt atpakaļ. Man tur nav miera un pēdējās glāzes ir atņēmušas arī prasmi samierināties. Prasmi piekrist. Varbūt tā ir spēja piedalīties. 
Varu saskatīt nelielā tālumā esošo augstceltni. Prātoju, vai ir iespējams tajā uzkāpt. Vēl kādu brīdi. Vēl kādu brīdi es te gribu sēdēt, tad varbūt pieiešu tuvāk. Nedzirdu savu elpu. Man nav bail, man nav arī garlaicīgi vai auksti. Taču mani dara nelaimīgu tās vienīgās redzamās gaismiņas, kas aizbrauc, ne meklējoši aizžilbina manu tumsai noklāto seju.
Kā cilvēki spēj viens pret otru justies tik atšķirīgi. Varbūt reizēm es pati tam neticu, tomēr esmu naivākais cilvēks pasaulē. Visam, kas ir īsts, ir jābūt abpusējam. Cilvēki ir pelnījuši būt laimīgi, un vēl viņi ir pelnījuši šķiltavas. Ja es iešu tām pakaļ, mani tur atstās, nopels un iespundēs. Un es piekritīšu, jo esmu pieklājīga. Pakļāvīga un padevīga un joprojām bez šķiltavām. Tā jau ir bijis. Viņiem ir bail no manis, jo es nebaidos. Rīts, kam jānāk ar pārredzamību, troksni un kustību, vienīgi tas mani nedaudz uztrauc.
Tumsā ir vieglāk aizmirst, kā izskaties.

tas nazis ir sarūsējis

Mēs esam draugi tikai no attāluma. Kad neesam klāt. Kad nebradājam pa otra ikdienu. Reizēm es domāju, kāpēc mēs nešķiramies. Pārī tas ir vienkāršāk. Tajā tukšajā brīdī saprast, ka galīgi vairs nav tas, un pēc pāris neveiksmīgām izmēģinājumreizēm tu esi viens un iztrūcis. Tā ir pareizi.

 

būdiņa mežā

Tev tas liekas smieklīgi?

Jā. 

Kas tev tur liekas smieklīgs?

Nezinu, vienkārši, ka tā ir. Man jau liekas, ka dzīvi vispār nevajadzētu uztvert tik nopietni.

Tu vari dzīvi uztvert nenopietni tikai tad, ja nav jādomā par kredītiem.

Bet tu jau pats esi izvēlējies tādu dzīvi. Kredītdzīvi.