2011.

+

1. man ir skaistas lūpas
2. man ir draugs
3. aizvācos no Brīvības ielas
4. iemīlējos hipijā
5. man uzrakstīja dzejoli
6. burāju
7. aizvācos no Krāsotāju ielas
8. nogriezu matus
9. man uzdāvināja gleznu
10. zilais brīnumiņš (+1)
11. dzīvoju viena
12. man ir draugi

-

1. tētis dzer
2. pazaudēju cepuri
3. nozaga mēteli
4. draugs krāc
5. biju Zviedrijā
6. pametu filologus
7. piekrāpu draugu
8. iemīlējos hipijā
9. sagriezu rokas un kājas
10. saindējos
11. nozaga somu
12. mani ienīst (+1)

būt mājās

Vakardiennakts trauksmi un dzēlības nomainījusi plūstoša laipnība. Gribu domāt, ka tā ir sievišķības smarža, vieglprātīga, garām slīdoša dvesma, īsti pat nepieskārusies, sasilda tavu garu un miesu, un pieskārienu.

Izraut ar saknēm to lietuvēna pāri, kas salapojis līdz matu galiņiem, nelaiž vaļā, grib noturēt. Grib pazudināt. Izraut ar saknēm un sadedzināt. Un būšu bezproblemātiska.

Slinkums uz garlaicība – mani tuvākie biedri un ienaidnieki.

ja tu man jautā

šodien domāju par studiju pamešanu, lai strādātu  - stāvētu kājās, veicot rituālas darbības ar rokām – aukstā noliktavā 8×5 h nedēļā ar 50×5 min pārtraukumiem. un vēl par to, kā iekulties jaunā kredītā. klusi sirsniņā ticu, ka vienā latvijai netipiski saulainā dienā izdzisīs visi dati par manu kredītvēsturi, un priecīgs zēns ar saulesbrillēm iegrūdīs rokās biļeti visos iespējamajos veidos apmaksātam beztermiņa ceļojumam uz zemēm, kur man būs jāveic īpaši svarīgi uzdevumi cilvēces labā, nemitīgi baudot arī sasniegto plašumu izklaižu krāsaino vaigu. vēl, protams, viņi man iemontēs galvā stilīgu aparātu, kas ļaus man runāt visās valodās, pat mirušajās, un iedzīs vēnā indi, kas ievērojami palēlinās manu novecošanos. kā jau lieliskam darbiniekam pieklājas, pēc saviem ieskatiem, varēšu paņemt dažas dienas brīvagaitā, lai dotos apciemot radiniekus, draugus un viņu laimīgās ģimenes.

jā, tas ir tieši tas, ko es no šīs dzīves vēlos! uzreiz pēc sapņa būt Kiviča īstajai – vienīgajai.

nočņiks

Biju draudzenes jaunajā noīrētajā dzīvoklī. Fantastisks. Tuvākais nočņiks tas, kurā gājām izdzert vēl kādu alu, kad pie sliedēm palika pārāk vēsi vai slapji. Vai beidzās alus. Vasara iebelza sejā ar tik piesātinātu nostaļģiju, it kā tā būtu bijusi pirmā. Mēģināju atcerēties kādu juceklīgu atgadījumu, bet nespēju. Atminos vien cigaretes, pīrādziņus un apinīti, kurš neparastā kārtā toreiz garšoja pēc atšķaidīta degvīna. Atceros vēl vecu vīru un mazu zēnu, kas bija biljarda pretinieki. Jautāšanu pēc tualetes atslēgas, demotivējošas pārraides televizorā. Ne sarunas, ne klusumu.

Slinkums un iemīlēšanās ir bezgalīgākie strauti manā vieglprātīgajā un garlaicīgajā esencē.

Ziema vēl nav sākusies, vai varbūt tā jau ir beigusies.

kad tevi kāds līdz nāvei sāpina, tu nomirsti

Ir divas pamatreakcijas – piedošana un atriebība. Tā kā cilvēki ir ļaunuma vergi, pārsvarā tiek izmantota otrā.
Nav iemesla justies īpašam tikai par to, ka mīli kādu līdz pašam dziļākajam punktam, kamēr viņš tev stūķē nažus ribās. Tavs stulbums ir īpašs, tas arī viss. Piedod sev par to. Uzšuj bruņu vesti.

ejiet visi visi prom

Neluncini savu asti manā mēslu dārziņā, neluncini.
Visas melu puķes novītušas, visa labā griba aizaugusi nezālēm.

no stāva zemāk

Filoloģijas pieraksti, vārdnīcas, citas tikpat maz izmantotas grāmatas, aizmirstas drēbes, apavi un kaut kas vēl, ko nav vajadzības atcerēties, pairušā auklā piesien pie bijušā. Pie nepacietības, spiegojot caur vienmēr vaļā stāvošo logu. Pie teju galēja neprāta, skumjām, bailēm, vientulības. Pie mīlestības. Jā, logs man tur bija vismīļākais. Var jau būt, ka ar pārējām lietām vai kvadrātcentimetriem es gluži vienkārši nepaguvu iepazīties, varbūt negribēju.
Gribētos tikai mazliet, kaut vai caur durvju plaisu, paskatīties. Pārliecināties, ka tas tur ir, ka viss ir bijis īsts un līdz galam sabojāts.

man daudz nevajag

Putni galvā trallina daudz skaistāk, esot ārpus māju vientulības.
Un es pabiju ar jūru naktī.
Esmu pasaules lietu kārtības uztvērējs no māsas bērnības grāmatas, kuras saturu iztēlojos pēc vāka ilustrācijas, un pērļu zvejnieks ar siltām acīm.
Skaisti.

manis nav

Es biju vien mirklis, vien saldkaisla ilūzija, kas brīdim bija tik nepieciešama. Lai mīlestība iedegtu garā spēku. No jauna. Es biju vien sapnis, kurā gūt patvērumu no noskumušās, noskrandušās, nekoptās ikdienas. Es biju vien krāsu palete, ar kuru izkrāsot dienas, lai saprastu, cik mīļās krāsās tās bijušas iepriekš. Es biju vien līdzeklis, jauns zālājs uz gadiem mītās takas vai jauns dzēriens uz gadiem nodzertā galda, vai jauna pietura tik zināmajā maršrutā. Viens mirklīgs iespaids, kas sajundī jutekļus, bet krūšu kabatā netiek likts.
Vien nesaprotu, kāpēc arvien esmu cilvēks. Kāpēc nejūtos kā lietderīgs mirklis, bet gan tikai kā izkrāsots, izmīts un iztukšots.

dzīve izrakumos

Starp savu vēmekļu maisu un vecmammas zaptes burku skumstu un zinu, cik labi būtu tikt vaļā no tās, kas sabrūk starp tiem. Uzbūvēt sevi no jauna no sīkiem akmeņiem, skaidām, šķembām, skrūvēm, dzirkstīm, no visa, kas palicis pāri, būvējot kārtējo nemiera pili vai torni, vai debesskrāpi, un izbirt pa pasauli, aizpildot bedres, kurās esmu lauzusi savu drosmi, sirdi un prātu.

aizmirsti mani

gribu būt hipijiem nobērta pļava, aizvakarnakts vīna kaste, džeinas birkinas elsas un gurnu kustības, izsmēķis svešā kabatā, nosalis asfalts, pirmais sirmais mats, nodilis krūts gals, tuva doma, stikls starp durvīm, miezis rudzu laukā, klusums pirms dziesmas, jebkas.

bez miesas un asinīm.

Jābūt vien pašam visīstākajam.

nemirstības nepanesamā bojāeja

Šķiet, ka ķermenis jau ir miris. Nedabiskas mokas ir dzīvot līķī. To vairs nav iespējams kontrolēt,  nav iespējams nest. Gara paliekas tur sevi pie dzīvības ar alkohola smakojošajām jūrām, kuru garšas vairs nav jūtamas. Vakar grasījos braukt uz jūru nomirt, bet pamiru pusceļā. Vairākkārt biju šo ainu iztēlojusies, kā visapliecinošāko, sāpīgāko un manis iznīcinošāko, bet cerēju, ka tā neīstenosies, un kļūdījos. Tagad tā seko aiz katra cita atmiņu kadra, kontrastējot ar redzētā cilvēka smaidošo tuvplānu. Iespējams, viņa mati neapdzīvo vairs viņa galvu, bet gan ir sapinušies, satinušies starp visām rievām, kas atrodas manējā. Jūtu to smaržu, garumu un kustību. Gribētais, negribētais, sapņotais, bijušais, esošais, redzētais, runātais, dzirdētais, sajustais, nesajustais… Viss vienā vājprātīgā, sajukušā, skaļā, traucējošā, dulnā, apmātā, murgainā dejā nomīda manas gara paliekas, izdzēšot robežu starp miegu un nomodu. Par visu visvairāk gribu saprast, kāpēc tā notika. Meli, par visu visvairāk gribu, lai būtu noticis savādāk. Lai mati vītos starp pirkstu locītavām, sejas vaibstiem, līstu acīs, mutē, degunā, jebkur, tikai ne vien bezprāta rievās.

Bet miesu skar vien lipīgas asinis, asaras, pelni un pēdējās cerības, kas saglabā nespēju pazust pavisam, ieplūst tukšuma bezgalībā. Kā akvarelim nogrimsot ūdenī.

briesmas asina jutekļus

Ja man būtu

paaugstinājums darba vietā, labiekārtots dzīvoklis, kolēģi, ar kuriem dažreiz iedzert pēcdarba alu, un sakarīgs vīrietis, ar kuru pavadīt gandrīz visus atlikušos vakarus

un iespēja atvērt durvis uz pasauli, kas pilna ar nemieru, nezināšanu, cīņām par pastāvēšanu, neizskaidrojamām parādībām un notikumiem, bet tik sasodīti brīnumaina, ka ik pēc pārdesmit soļiem vai minūtēm visšaurākās dzīslas degtu aiz dzīvības sulu ritējuma, un jutekļi nepārstātu just, un neapzinātais spēks tiktu atraisīts, un viss dzīvais būtu tik dzīvnieciski īsts, ka nevienam neienāktu prātā ziedot jūtas izdomātu pareizību dēļ,

es tās atvērtu un projām neietu.

ikrīta humoreska

“Esmu iemīlējusies precētā vīrietī, kurš ir mana drauga labākais draugs” - smieklīgākais joks iz dzīves, kādu pēdējā laikā nācies stāstīt.

cilvēki nemainās

un ir pilni ar velniem.

atliek nosargāt

Ir lietas, jūtas un sajūtas, kuru apmēri ir tik pārmērīgi, ka vienam cilvēkam nav pa spēkam tos sevī noturēt. Lielums pieprasa, jūtas tiesīgs, grib un tiecas izgāzties. Pielipt visvieglākajam puteklim, ko miesa aizskar pat būdama mierā.

Un puteklis kļūst par vērtību. Kļūst tīrs, gaišs, pilnīgs, un vairs nav svarīgi, vai tas savelsies kopā ar vēl kādu, lai kļūtu saskatāms.

Šis lielums nav viegls, ar to nav viegli sadzīvot. Tas nepadara laimīgu, arī ne mierīgu. Viss arvien ir neskaidrs un lielākoties grūti saprotams, tomēr samākslotība, apgrūtinoša pareizība un bailes no pāridarījuma vairs nespēj dominēt. Pasaulē vairs nav nekā miruša. Un tas ir vis-vis-vajadzīgākais, ko kāda no lietām, jūtām un sajūtām var būt spējīga radīt. Atliek turēties pretī bailēm šo dzīvību pazaudēt. Atkal.

par mīlēšanu

Ir cilvēki, kuru mīlēšanu var caurredzēt. Visa viņu esība smaržo pēc mīlestības. Tā caurstrāvo viņu soļus, iešūpo gaitu, radot iespaidu, ka gaiss kļūst retinātāks gan pirms viņu gājuma, gan pēc nesenās klātbūtnes. Acis tiem top plašākas, jo bez skatiena tās caurstaigā arī mīlestības plūsma. Miesa top plastiskāka, iekārojamāka un vārdi – pilnāki. Viņi mīl. Un šī mīlestība apdveš katru viņu instinktu, liekot tās redzētājiem ilgoties pēc līdzīgas mīlēšanas.

Un ir cilvēki, kuru mīlēšana ir neredzama. Tā ir dziļa mīlestība. Iegūlusies līdz pašam kodolam, iekrampējusies, ierakusies tajā. Ne soļus dara vieglākus, ne skatienu maigāku, ne miesas krāsu glītāku. Tā velk uz iekšu, visu.

Šai mīlestībai nevar pieskarties ar labsirdīgu pretīmnākšanu, ķermenisku ciešumu vai allažīgu kopā būšanu. Šī mīlestība ir cieta, dziļi sevī ietinusies un paviršam līdzgājējam nekad netiek apjausta. Viņš nopels cilvēku par seklu, par vienaldzīgu, jo neredzēs viņā notrīsam nemieru, kas raksturo paša mīlēšanu. Bet mīlestība tur dziļi kodolā iedunas, ieskanas, iedungojas un reizumis iekliedzas. Pasīvi, mūžīgi gaidot kādu, kam pietiks varēšanas izurbties. Caur garu, miesu, ledu, krusu, sniegu. Caururbties līdz vibrējošajai stīgai, ar kuru ieskandināt mīlestības orķestrus.

Un ir jau vēl arī citi cilvēki un citas mīlēšanas.