fans forever

ir ceturtdiena - nedēļa un divas dienas - esmu salūzusi, dzeru kokču, klausos latviešu siržu lauzējus, blenžu pa logu un gribu būt muzikāla (lasīt- sex love and sex and love).

man galvenais dzīvē ir jautrība

laicīgajās dienās izeju no mājas bez piecām minūtēm septiņos. ļoti laicīgajās - bez septiņām, parastajās - bez četrām un nedaudz kavējošajās - septiņos vai vienu pāri.
mana vieta autobusā ir mainījusies. agrāk negribēju sēdēt nekur citur, kā vien bijušajā biļešu pārdevēja vietā. tas sniedza man patīkamu garantiju, ka blakus neapsēdīsies bomzis vai jebkurš cits, kuram patīk piespiesties. kādreiz man bija daži izcili neveiksmīgi stāsti par blakussēdētājiem. un tas, ka man ir visai plašs personiskās zonas aplis, arī ir sen pierādījies fakts. visticamāk, tas, ka patīk atrasties nedaudz augstāk par citiem pasažieriem, arī par mani kaut ko liecina. un vēl mani kādreiz vajāja vainas apziņa. vēljoprojām tā reizēm neviļus pie manis atgriežas, bet nu jau daudz veiklāk spēju ar to tikt galā. (cilvēki gados reti kāroja ieņemt šo vietu.)
bet kaut kas mainījās reizē, kad pabraucu garām savai pieturai. autobusā kārtējo reizi pieturu nosaukumi atskanēja nepareizi, un es sapratu, ka no tās vietas ziemas rītu tumsā es caur netīrajiem logiem neko neredzu, tāpēc jau nākamajā dienā iesāku sēdēt pirmajā sēdvietā no durvīm uz vienu vai otru pusi. pie loga.
esmu ievērojusi tikai divas sievietes. meiteni, kura vienmēr ir tikai laicīgajā autobusā. iekāpj vienmēr pie cirka un izkāpj vienmēr rankas ielā. arī izskata ziņā vērojama neatlaidīga "vienmērība". tie paši tīrie, izlaistie mati, svārki un melnais mētelis. un tikpat apbrīnojami nemainīga apmierinātibas izteiksme sejā.
otru ievēroju uzreiz pēc izdzirdēšanas. man ir fetišs uz cilvēku balsīm, tāpēc, ja izdzirdu kaut ko īpašu, vienmēr it kā nejauši cenšos iestalkot runātāju. biju pārsteigta, ka sieviete izrādījās pavisam savādāka, kā izklausījās. katru rītu, zvanot savam dēlam, viņa izstāsta, kas kur viņam ir nolikts mugurā vilkšanai, kur atstāts dēla mīļākais jogurtiņš, un ka kapucis noteikti jāliek galvā, jo līst. man katru reizi iežņaudzas sirds, iztēlojoties, ka negantais puika pēc sarunas ar māti gluži vienkāršā agras jaunības palaidnībā noguļ skolu, neuzliek kapuci un nodomā, ko tā stulbā mamma man stāsta. vēl es domāju, cik tas zēns varētu būt vecs. pavisam jocīga doma man ienāca prātā no vecas žurnāla "zīlīte" anekdotes - ka dēls ir jau pieaudzis vīrietis, varbūt pat skolas direktors... tomēr nolemju, ka dēls ir tikpat jauks kā māmiņa, un katru rītu priecājas par saņemto zvanu.
darbā mani sagaida darbs pie datora, darbs pie papīriem, un kundzes gados, kuru mīļākais temats ir ēdiens. kādu laiku pat priecājos, ka runāts tiek par "īstu" ēdienu - kotletēm, zupām, un karbonādēm, jo citās man sastopamajās vidēs tieši šie ir vienīgie ēdieni, kuri netiek apcilāti. bet nu viena no dāmām ir saskatījusies labus krievu raidījumus, un ir pasākusi stāstīt, cik procentīgas šokolādes drīkst ēst, cik labākas par visu ir upenes, un brokastis obligātas. godīgi sakot, man ļot reti ir interesantas jebkuras no šīm sarunām, tomēr labāk ēdiens kā nolaidīgie geji.
kopumā darbā visu laiku valda drama queen atmosfēra, un citreiz ir patiešām sarežģīti koncentrēties pat uz šķietami elementārām lietām, jo fonā ļoti kliedz, bet esmu jau apradusi un mazliet pat iemīļojusi atrasties tur kaut kur pa vidu.
no darba eju ar kājām. septiņi astoņi km, ja beidzu darbu vēlāk kā priekšniece, kura citā kārtā mīļuprāt mani kādu gabalu paved. esmu sev nosolījusies iet arī, kad līst vai snieg, vai negribas. pie šī lieliskā slēdziena nonācu, kad pazaudēju savu sešpadsmit braucienu e-talonu. iešanas posms ir pat gandrīz labākais manā daily routine. (slikātkais ir absurdie pēdējā laika sapņi.)
mājās esmu diezgan savlaicīgi, kādos septiņos, citreiz pat agrāk. bet ņemot vērā, ka pēc tam man gadās nodarboties ar vēl aizmirstākām dzīves baudām kā liellopa kotletes, un nākamā diena jāsāk agri, brīvā laika atliek maz.
vai precīzāk - brīvajā laikā es nodarbojos ar divdesmitā gadsimta lauku mājsaimnieces izpriecām. malkas zāģēšana, veļas mazgāšana ar rokām, krāsns kurināšana, trauku mazgāšana duškabīnē (ok, tas varbūt nebija aktuāli).
un kaut kādu gandarījumu jau tas dod, tāda pašam par sevi pastāvēšana, un garlaicība arī var būt forša,
tomēr ar vienu problēmu rādās, ka nekad netikšu galā. man dzīvē galvenais ir jautrība. un, kad nav ar ko pasmieties (arī apsmiet), nav baigi rēcīgi.