VS

Mans draugs ir lielākais pimpis pasaulē.
Manam draugam ir lielākais pimpis pasaulē.

Problēma ir tāda, ka es nespēju pieņemt, nespēju atzīt jebko, kas ir slikts, manuprāt, nepareizs un lieks. Tāpēc vienmēr visu attaisnoju, atrisinu un noticu citai patiesībai. Labajai. Pašas radītajai. Jo kaut kad iepriekš esmu pieņēmusi lēmumu dzīvot laimīgi. Bet tas viss ir kļuvis tik mānīgi un aplami, ka nespēju vairs saprast, kur patiešām mīt labais un skaistais un, kur es to tikai absurdi saskatu, jo negribu redzēt slikto. Pat nezinu, par ko sevi tiesāt. Gļēvulību vai naivumu, vai varbūt neattapību.

Rīt ir jābrauc uz koncertu un jāēd brīnumi, un jājūtas laimīgai. Un, šausmas, cik ļoti es negribu. Negribas sevi tā muļķot. Vispār neko tā īsti negribas. Pats bezdzīvespriecīguma piemitošākais radījums. 

Istabā stāv kādi trīs litri alus, bet nejaudāju tiem pieskarties. Baidos kļūt atkal tā beznosacījuma priecīgā būtne, kas visu pieņem un saprot un, ja nu gadījumā nē, tad mēģina ātrāk tikt uz priekšu, lai ātrāk pienāktu nākamais priecīgais un labais, kas izdzēš iepriekšējo neskaidro. Un vaļīga un padevīga nākamajā dienā.

mazvērtības garantiju bloks

Pasakiet. ka es nespēju būt viena. Es vienmēr esmu viena. Jā, jā, pati vien viena, pati vien vainīga. Pati tāda un šāda, pat diezgan nožēlojama. Bet ko tu daudz padarīsi tai neiederības sajūtai. Vilkos astē kā kā tāda zīda lentīte pušķītī apsieta. Līdz aizcirtās durvis un sanāca noslīdēt turpat uz ārpuses sliekšņa. Kopš tā brīža laikam arī esmu tāda un šāda. Šausmīgi asi tajā brīdī, tur aiz durvīm vienai un aizmirstai, uznāca tā saucamā apskaidrība. Saplīsa, sadega apsveikums un nemaz vairs negribējās astītē iesieties. Un aizvien negribas. Tomēr nelāgi, ka pašai nav tādas luncīgas astītes.
Kurš manī iesiesies.
Tas vecās švammes suns sēž iekšās, caurmircis, salipis, savēlies, netīrs. Līdzīgs neomulīgam veidojumam zem duškabīnes vāciņa grīdā. Negribas noņemties. Kā izvilkt, kur likt, atstāt arī nebūtu lāgā. Tā arī mirkstu.
Dažreiz jau sanāk saulītē uzsildīties un iekļauties bariņā, nemirkt vienatnē savā notekcaurulē, taču tā tikai tāda optimistika.
Man vajag vemt un vajag kādu, kas pieturēs matus. Bet es nevaru es nevaru, man nav man nav.

tranzīts

Dzīvoju zelta būrītī. Nupat iznākusi no vannas, smērēju sierā majonēzi un aizdedzu vēl vienu sveci. Dzeru tējas, plēšu seju, klausos entoniju, smēķēju, kad iegribas. Dažreiz cilāju kājas un āmurus, dažreiz dziedu. Citreiz skatos geju porno tā, ka putnus caur logu vairs nedzirdu. Ar atvērtiem logiem, bez drēbēm un biezajiem aizkariem. Kaut ko domāju. Neko lielu. Biežāk par to, ka domāt nevajadzētu, jo biežāk sanāk pārdomāt. Iedzert varētu, bet negribas.
Rīt man ir pēdējā darba diena. Man tur vairāk vai mazāk riebās, vairāk riebās. Tomēr ir arī tā kā bēdīgi.
Kaut vai par to, ka besīgajam krievu vecim nepateicu, cik ļoti viņš ir lohs, un nevienu nepiš par kādiem sūda krievu politiķiem viņš vairo tās avīzes. Tā tik būs laime viņu vairs nekad nekad nekad neredzēt, un nepieskarties viņa aizpasvītrotajām grāmatām un vispār neko. Ar zobiem ņemtās konfektes gan vienmēr apēdu, par spīti.
Vispār ir vēl viena sieva, pret kuru man ir izaugušas nepanesamas ciešanas. Katru rītu pulksten 6:26 viņa iekāpj 53. autobusā un man besī. Vienu rītu virs tumsā modušajiem rīta ļaudīm lidoja zosis, un tā kā žēlabaini, tā kā caur neizharčotu muti, viņa sāka vaidēt "oi gusi, oi gusi, bla bla bla, kā man patīk gusi, bla bla jau kuru reizi tās redzu, bla bla, cik ahujec īpaša esmu es pati un gusi". Tas manī iecirta tik negaidīti patiesu nepatiku, ka acumirklī par astoņām desmitdaļām sāku labāk saprast savu draudzeni, kura pārsvarā visus ienīst un sapņo nogalināt.

Tiem, kuri kādreiz ir teikuši vai kādreiz vēl teiks, lai rakstu grāmatas

Par ko, lai es uzrakstu stāstu?

Izbeigusies no tā, kas bija vai gribēja būt.

Man ir tāda sajūta, ka pasaule, dzīve un cilvēki ir tur, bet es esmu nekur.

Teicu, ka nebūšu tā meitene, kas visu laiku zvana un raksta. Un esmu tā, kura neraud. Un tā, kura negrib ar kādu salipt kopā roku rokā. Un sirdi man neviens (vairs) nesalauzīs. Vispār diezgan normāli diršu sūdu.

Visi guļ, kamēr es baidos gulēt, jo baidos pamosties tāda pati.
Bet sapņi ir skaisti. Nopeldēju pusnakti, un piekrita arī pārējie.

Reizēm es tik ļoti nepievilcīgi skatos virsū, jo nevaru izlemt, vai esi līdzīgs pērtiķim vai tomēr nē. Bet citreiz, jo gribu ieraudzīt to, cik skaists vai varbūt visskaistākais esi. Un es tiešām varu ilgi blenzt. Uz muti un degunu un acīm, un acīs, un acīs no sāna un, kā tu ēd. Tu jocīgi ēd. Tiešām pērtiķis. Un tad uz rokām un muguru, un kājām, un dibenu. No augšas līdz apakšai, no viena sāna līdz otram, no ārpuses līdz iekšām. Tiešām visskaistākais. Nevar saprast.
Bet vienreiz es paraudzījos pavisam īsu mirkli, tik vien kā paskatījos atpakaļ un tad vēlreiz atskatījos, lai būtu vairāk kā droša. Man aiz muguras sēdēja bērnības un pusaudžu un, ja manī būtu arī kas vecāks un nobriedušāks, arī tā visa izsapņotais tēls, kurš sēdētu man blakus un apkārt, un, ja nesēdētu, tad arī sēdētu. Mājīgs, liels un īsts un, bez šaubām, skaists. Bet tas vairs nebija tēls, bet mans draugs un biedrs, un blakus un apkārt sēdētājs.
Saprotams, es briesmīgi nobijos. Zaudēju daļu valodas, pašapziņas, prāta, miega, noteikti arī kaudzi kaloriju un vēl visu ko. Tomēr es nesūdzos. Jo tas ir tāds brīnums gandrīz kā Rainis un Aspazija šķīvī ar krītu vai ogli un svecēm, kurus tā arī nekad neieraudzījām.