Esmu slepeni iemīlējusies svešiniekā, bet vakar gadījās pārdozēt vīnu, un izstāstīt to vismaz trīs cilvēkiem, ieskaitot svešinieku un dzīvesbiedru. Atpakaļceļa vairs īsti nav, ūdens ir izliets, un noslēpums sagandēts. Bet man ir plāns. Mēģināšu kādu laiku turēt mēli aiz zobiem, un izlikties, ka nekas nav noticis, līdz visi par to aizmirsīs, izņemot, protams, mani. Un es atkal varēšu būt Kalendārs ar savu izdomāto mīlu pret svešinieku. Plāns nav slikts, bet grūti realizējams. Lai gan man varbūt vajadzētu vairāk ticēt saviem spēkiem, un kādu dienu es varbūt stāvēšu blakus noslēpumu turēšanas pjedestālam par godpilno ceturto vietu. Esmu dzirdējusi, ka būt ceturtajam ir daudz ļaunāk ka 327. Es vienkārši gribētu zināt, kā tas ir. 

Arī citādi mana dzīve šobrīd ir gana patīkama. Esmu laimīgs cilvēks, ja gribat dzirdēt. Uz sauli un veselību es ceru, pārējais man ir.

Edīte Naudaskoks

Rīt beidzot uzsākšu karjeru. Neparko citu nedomāju, tikai nauda, nauda, nauda. Saraksts ir garš. Pelnīšu un iešu ar galvu sienā kādus divus gadus. Tad atkal sākšu domāt par atpūtu un bērniem, un atkal ļoti maldīšos. Otrā nedēļa divatā ar bērnu mājās, un esmu jau ar galvu gandrīz kaimiņos. 

Rīt beidzot sāksies atpūta.

Attiecībās ir pelēkā svītra. Jaunu draudzeņu, kuras varētu pārstāt ar mani draudzēties, nav. Svešinieka, kurš varētu mani pieminēt savā stāstu krājumā un uzaicināt uz Gauju, nav. Paziņu, ar kuriem aizrauties kopīgās viesībās, nav. Tā kā nogrimšanai darba rutīnā viss droši.

Vajadzētu sākt ar operācijas budžetu, bet tas nekam neder. Tvaika gludeklis, pārcenotas drēbes un jauni auskari no Spānijas būtu saprotams uzmundrinājums. Bet ne jau tādi nieki vien man prātā. Izglītība, izaugsme, ieguldījumi - par to es sapņoju.

Edīte Naudaskoks.

Vislabāk es jūtos, kad izskatos labi.

Un vakar, kad esmu aicināta uz mākslinieka svētkiem. 

kosmos, es gribu būt laba sieva

 Iespaidojoties no apkārtējiem, esmu izlēmusi, ka gribu sava dzīvē apprecēties. Bez šaubām, bezgala romantisku motīvu vadīta. Man ir dzīvesbiedrs, kurš mani precēt negrib, un es negribu to mainīt, jo tas vairs nebūtu tas, ko es gribu. Tāpēc, kosmos, klausies: es gribu apprecēties! Aiz tīra prieka, kaisles, mīlestības.

Ja tev ir kāds padomā, varbūt mēs varētu satikties un, iespējams, saprast, ka precēties tomēr negribējām. Bet, kamēr es nesatikšu kādu, kurš gribēs mani (un es viņu) precēt tā, ka nomirt varētu, cik ļoti gribas apprecēties, es mierā nelikšos, tu mani zini.

krīze numur 9/es tevi mīlēšu mūžam, līdz man apniks

Viss ir tiktāl apnicis, ka gribas šķirties. Diemžēl esmu trīsdesmitgadniece ar mazu bērnu, kas nevar vairs atļauties lekt ārā no peldošas laivas, lai tālāko notikumu attīstību noveltu uz straumi, kas aiznesīs. Jābūt pateicīgam un pacietīgam pacietīgam pacietīgam pacietīgam pacietīgam,

un diezgan garlaicīgam.

Un varbūt kaut kad tomēr beigsies ziema un pandēmija, un es būšu lepna, ka paklausīgi sēdēju tajā šaurajā laiviņā, aukstasinīgi noskatoties, kā pamazām pūstam no iekšpuses. Noslīkt jau vienmēr var.

Nav jau tik slikti, vienkārši apnicis.