Tā smiekli nāk.
Man reāli nesanāk.

Atkal nenāk miegs. Valentīndiena ir izskanējusi, un nekas īpašs nav noticis. Tāpēc man patīk valentīndienas, jo tajās nekas īpašs nenotiek. Vāji atceros tikai vienu sāpīgu valentīndienu, tajos sensenajos laikos, kad man bija draugs, kurš domāja, ka mums vienam otru jāprec līdz mūža galam. Bet toreiz jau katra diena bija kļuvusi sāpīga, tāpēc izcelt tieši svētā valentīna dienu būtu muļķīgs apmāns. Pirms dažiem gadiem 14. februārī mani pirmo reizi aicināja uz randiņu. Kurš laikam tā arī nenotika, tomēr kādus pāris mēnešus biju viņā ielaulājusies. Arī viss stūmās uz kāzām un beidzās ar saplēstām servīzēm. Bet nu vairs šie stāsti nav par mani.
Šodien es ar mammu skatos Titāniku, un viņa man apstāsta visu, kas tur notiek. Arī uz priekšu un atpakaļ. Ik pa brīdim saku, lai pārstāj to darīt, jo es taču redzu visu to pašu un ne pirmo reizi, bet viņa nav nekāds mīkstais piemājas lazdu rieksts. Kad mamma sāk skaļā, lauztā intonācijā pamācoši atkārtot, ka, piemēram, "tāpēc vienmēr visu vajag izrunāt, VIEN MĒR", es nespēju valdīties un smejos kā aptrakusi. Tas viņu uzkurina. "Smejies, smejies, tad redzēsi. Tad PIE MI NĒ SI MANUS VĀR DUS, PIE MI NĒ SI". Viņa domā, ka nepiekrītu idejai par vajadzēšanu izrunāties, ne nieka neaptverot, ka smejos par to, ka viņa to saka.
Taču, ja valentīndienas manā dzīvē būtu īpašākas, vislabāk es būtu gribējusi, lai man uzdāvina biļeti uz Chinawoman, uzcienā ar cigareti un pasaka kaut ko smieklīgu.

Dzīves īsuma, dzīves īstuma sajūta.

Atdošu dvēseli, nosolīšu miesu, apprecēšu. Aizved mani uz "Ziedoni un visumu".

Pagātni nav jāžēlo.