man garšo alkohols

un viss pārejošais ir atpakaļnākošs

Man nepatīk dalīties. Patīk dot, atdot, bet ne aizdot, ne dalīties. Gribētu, lai manam dzīvesbiedram ir savs internetvads, globālā tīmekļa pasaulīte, kas nekādā mērā nav atkarīga no manis. Jā, arī ar mīlestību es nedalos. Ja bezkaunība atļautu, es, iespējams, nedalītos nemaz. Nemaz neprotu dalīties. Redziet, ir cilvēkiem tādas tendences kāpt otra priekā ar dubļainu papēdi. Kad es priecājos, nevajag man rādīt realitātes drūmo vaigu, nevajag. Nedalieties savā priekā ar mani, kad redzat manu vaigu dubļainu. Es sabradāšu jūsu prieku, nevajag.
Nekad neesmu cīnījusies kāda dēļ. Esmu taisnību cīnījusi, dalot ar māsu velosipēdu un kartonu. Ja jums tiešām vajag, ņemiet. Visu ņemiet, es tikšu galā. Es iztikšu. Bet, kad dabūšu jaunu, neaiztiec, nelūdz un neliec man dalīties atkal. Man riebjas dalīties.

kaut kur vidū dvēsele sastingst

Kad es būšu veca, daudz runāšu par bērnību.

Mazbērniem šķitīšu smieklīga, bērniem veca un vienaudži gribēs pārtraukt ar savām atmiņām. Runāšu ar savu arī nogurušo suni. Vai uz soliņa uzklāto segu, tējas krūzi, briļļu rāmjiem, akmens lauskām sētsvidū, priežu galotnēm. Visticamāk, es klusēšu. Par krustmātes garo svārku smaržu kāpņutelpā, par kartupeļiem ar biezpienu, par trauku mazgāšanu un sejas nemazgāšanu, par noslēpumiem un sapņiem, par mūžīgo klupšanu un allažīgo gaidīšanu pie loga stikla, aiz durvīm un naktsmierā. Pārnākam māsu no skolas, mammu no darba, omīti no blakusdzīvokļa un tēti no nepārnākšanas. Piebikstīšu savu nokareno seju, krunkas un krokas… ei, jūs taču atceraties?