izdomāju, ka nav ko pārdzīvot. pārdzīvot ozolu neizdosies anyway (c) rolands ūdris

labākā pārdevēja pasaulē

Viņa savas garās, slaidās kājas bija ietērpusi melnās tīkliņzeķbiksēs ar platiem rombiņiem. Vīrs vismaz par vienu trešdaļu vecāks. Tāds klasiskais riebeklis ar naudīgu seju un pazemu miesasbūvi. Viņiem ir bērns, par kuru viņi domā un rūpējas. Puika. Paņēma kaut kādu spēli un krāsojamo grāmatu ar mašīnām. Latvieši.

- Labvakar.
- Ejiet prom, jūs man riebjaties.

Naktīs, kad pamostos piecos, gribas rakstīt. Īpaši, ja ir temperatūra un pirms gulēt iešanas lietots alkohols. Bet uz to ir ļoti grūti saņemties, jo nākas izvilkt no zem segas rokas, atdzīvināt notirpušo kāju, piecelties, iespējams, arī kaut ko uzvilkt, bet pats briesmīgākais ir izraut no kontakta datora lādētāja vadu, lai vilktu to pāri istabai uz citu kontaktu. Un ar to arī nav līdzēts, jo vads sniedzas knapi tikai līdz galdam. Jāatzīmē arī tas, ka ārpus gultas ir drausmīgi auksti, un jābļauj uz kaķi, lai jūs saprastu lietas nopietnību. Jābļauj un jāuzšauj, jo citādi viņš nesaprot un neciena. Es tam neticu, bet tā esmu es, un tas nav mans kaķis, tāpēc reizēm es tā arī izdaru, bet laikam pārāk reti un/vai nepārliecinoši, jo mani viņš tik un tā neklausa. Tad es viņu iespundēju vannasistabā. Man nekad nebūs kaķa.
Tātad vēl vajadzēja dabūt pagarinātāju, un, ja jau tik tālu biju nonākusi, uztaisīju arī kumelīšu tēju, un, kamēr vārījās ūdens, skatījos pa logu, kā uz slapjā asfalta krīt lielas sniegpārslas, un domāju, ka nu vajadzētu atcerēties vai iedomāties kaut ko asociatīvi tēlainu, bet nekas nenāca prātā. Lietussargs.
Man patīk, ka kumelīšu tēja skaitās veselīga, jo man tā garšo. Esmu diezgan ietiepīgs cilvēks, tāpēc nedzertu tēju, kas man negaršo. Piemēram, man vajadzētu tējai likt klāt medu, jo esmu saaukstējusies, un tas skaitās veselīgi, bet es nelieku, jo zinu, ka man negaršos.

Beigbeders apgalvoja, ka mīlestība ilgst trīs gadus. Pirmais gads - kaisle, otrais gads - maigums, trešais - apnikums. Es viņam nepiekrītu. Mīlestība ilgst trīs mēnešus.

fantazēt draudzīgi

Šovakar, ejot no darba pa Sarkandaugavas krāšņajām ielām, redzēju trušus, žirafes un laipnus ziloņus. Katrs baisais stāvs pārvērtās draudzīgā zvērā, un mājās es nokļuvu neapēsta.

paldies par komentāru

saņēmu nepazīstamu vēstuli ar komentāru, kuru atļaušos publicēt. esmu aizkustināta.

"Es nezinu kāpēc te un vispār, ko tādu rakstu, bet Tu man liecies ļoti pievilcīga. Grūti izskaidrot, bet nu ir tāda sajūta, ka Tu varētu būt rakstniece, kura pa brīdim nedaudz par daudz iedzer. Un man patīk tādi cilvēki, laikam jau vien tāpēc, ka viņi liekās nepieejami, bet tad, kad tiec tuvāk tad paliek pavisam grūti ap sirdi/dvēseli/vai vienkārši prātā, jo saproti, ka īsti nevari palīdzēt kaut ko mainīt.
Man gribētos teikt, ka tad, kad beidzot sākšu pelnīt un savu sapni piepildīt par to, ka man būs liela māja, kurā aicināšu dzīvot visus tos, kuri man patīk, bet ar kuriem man kautrīgi sarunu sākt, tad es Tev iekārtotu tādu virtuvi un rūmi, un pagalms arī būtu. Taču laikam jau es neesmu tik kruta, lai kļūtu par Latvijas čiekurieni, kurai pietiek līdzekļu, ko tādu īstenot.
Anonīms"

vai tev mani vajag

Tā nu es tur gāju, noskurbušā miesā un grūtsirdīgā dvēselē, apcerot dzīves netaisnības un dzīves no-žē-lo-jamības, kad kāds labs cilvēks piedāvājās aizvest šo bezcerības mākto komplektu no nupat aizvērtā kroga līdz mājām. Jestruprāt piekritu, uztverot to kā zīmi par tomēr veiksmīgu nakts noslēgumu. Biju pat ar mieru labajam cilvēkam pakavēt laiku, aizbraucot līdzi uz lidlauku paspēlēties ar dzīvību. Vai varbūt kādām ķermeņa daļām.

Jā, tikai tur es sāku apjaust, kāds esmu optimists.

Briesmas asina jutekļus. Pālī gan tie ir pārāk truli, un tomēr man bija bail. Nenosakāmi motīvi, sarkani acāboli, derdzīgs smīns, pielādēta pistole, nakts, mežs, pieskārieni... 

Nē, man bija bail no tā, ka es kliegšu un neviens neatsauksies. Tik ļoti negribēti un nenovēršami šī stindzinošā sajūta, šīs nolādētās bailes no vienaldzības, no nevajadzības, izdrāzās caur manām sabojātajām iekšām, izgāžot melnu piķa lielceļu pār visām mazajām prieka taciņām.

Tāpēc, saviebusies smaidā, atkorķēju drosmi, iekārtojos ērtāk un, uzmācīgi gavilēdama, atdevos šai jaunajai negaidītajai pretīgajai pieredzei.

Tu esi viena un tu esi stipra, tas ir viss, kas tev jāzina.

Ziemā man uznāk tāda depresija, ka gribas savu virtuvīti, kur cept tortes un šmorēt cūkas, un sunīti, ar ko piesnigušajā pļavā izvārtīt pufaikas, un pagalmiņu, kur agrās rīta stundās sniegu šķūrēt. Ieslēgt tēva platinieku, pariņķot vilnas zeķēs pa paklāju, dzerot tēju, pa retai reizītei arī vīnu vai balzāmiņu, un pāršķirstot kādu krievu klasiķi, dejot uz guļamistabu, kur pierakstīt arī savam domrakstiņam svaigu rindkopu. Gulēt labā gultā. Tādās sabiedriskākās dienās aizslīdēt ar speķa maizēm līdz bļitkotājiem vai pafanot par dzīvi un kūkām pie viesmīlīgajiem kaimiņiem. Varbūt arī sarīkot dzeju deju un džambu vakariņu, kur nu jau pačilot zem kaut kā nedaudz kosmiskāka. Dzīvot mežā. Būt siltumā.
Ziemā man uznāk tāda depresija, ka esmu vecmāmiņa.

romantiskākā meitene pasaulē

visvairāk par visu šajā skaistajā dzīvē man besī, ka mani neviens nemīl. jobanie kretīni