tagad

Kad man viss liekas forši, un esmu priecīga.

mana diskomforta zona

Aizvakar gulēju ar trīs segām, bet vakar uzvilku vēl vienu džemperi. Dušā ieiet bez pietupieniem nespēju. Īpaši sveicieni Jurim.

Dažreiz man gribas visai pasaulei pateikt, kāds mans draugs ir ņuņņa, bet mācos sirsnību, empātiju un iecietību, bet, kad viņš pasaka, ka tas nav nekā vērts, man nav vairs svēts nekas.

drosminiece

Jo vairākus cilvēkus satieku,
jo labāk es zinu, cik meloju.

Tāpēc vēl vajag tos cilvēkus.

Braucu svētdienas rītā uz darbu. Garām skrējējai, pretī riteņbraucējam, laiks burvīgs, pilsēta mierīga, un domāju, ka jā - strādāšu vairāk, būs mazāk laiks ballītēm, nebūs vēlu rītu, varēs agri svētdienas rītā braukt ar riteni, varbūt pat skriet, beidzot kļūšu par veselīgu, pati sev patīkošu personu, un no malas izskatīšos mērķtiecīga un baigā malace. Much love jājājā!
Un tad braucu garām ēkai, kur zālē pēc septiņiem no rīta joprojām skan forša mūzika, daži cilvēki stutē palodzes un droši vien runā par eksistenciālismu, un es domāju - fakkk, kāpēc es neesmu šajā ballītē!

tāpēc

pamodīšos rīt atkal šādi

Apraudos par to, ka nav, kam pateikt, cik forši, ka izgājām ārā.

Dusmojos biežāk kā jebkad. Dusmojos biežāk kā vajadzētu. Varbūt gļēvulis manī sāk nīkt, un viss uz labu. Bet taisnība laikam vien ir, ka dzīve nav rožu dārzs. Vai ir, kā tur bija. Nu, ka saule nevar spīdēt tieši priekš tevis. Ka vari necerēt uz tīru māju un labi izmazgātu kafijas krūzi. Vai tiešām lietas nolikt to sākotnējā vietā ir tik grūti. Manī ir maz kosmosa, tāpēc tā, es zinu. Bet kāpēc tā? Kāpēc tam otram ir jābūt tuvāk kosmosam, un man tik bieži jādusmojas. Nu neesmu es ne radoša, ne skaista. Tīru māju es gribu. 

Un nekādus tur štruntus no lidla. Lāpstiņu bez caurumiem. Smaržīgu rīta elpu. 

Joprojām ir tā, kad kādu vajag, kad pilnmēness ar saulgriežu melno vaigu un visi pilieni piekrātie, un svešums pret sevi špļauj dvēselē, neviena nav. Bet nezinu, vai tas ir labi, vai slikti.

Tomēr derētu atsākt pierakstīt savas ikdienas gara nestabilitātes, citādāk sapņos redzu, ka draugi ar mani nerunā vairāk kā par laiku, jo es neesmu tik dziļa. Vispār jau ironiski.

Ir tas vecums, kad šaubās par depresiju ej uz aptieku, nevis raksti dzeju, un ļoti garšo pētersīļi.

viss kas notiek, notiek

Jo tālāk es dzīvoju, jo viss kļūst neskaidrāks. Jēgas un lielas nozīmes paliek arvien mazāk un mazāk.
Ja kādreiz man likās, ka, piemēram, bērnu audzināšanai ir ārkārtīgi liela nozīme, tad tagad man liekas, ka,
nu jā, kaut kāda nozīme jau tur ir, bet, ja nu tiešām mēs tikai mācāmies viens no otra? Ja nu bērnam tiešām jāizaug pašam? Un izaug jau arī. Ja nenomirst, izaug.
Ja kādreiz es mēdzu par jebko, kas satrauca, teikt: "nu nekas, nav jau dzīvības un nāves jautājums," tad tagad es vairs nezinu, ko teikt par dzīvības un nāves jautājumiem. Lai kas arī notiktu, mēs dzīvojam tālāk. Kamēr nomirstam. Varbūt pat arī tad.
Tāpēc arvien vairāk domāju, ka nozīme ir niekiem un muļķībām. Nekam un visam. Nav vērts šaubīties un pieņemt smagus pareizos lēmumus, nav jēgas ciest, ja var atrast kādu mīlamu stūrīti sirdī kaut vai pret puķēm vai mēnessstaru.

man tev ir pārsteigums

mīlestības izmaksas
uz šokolādes tāfelītes
un tavs precīzais zobu sakodiens atstājis senas rakstu zīmes

man vajag istabu apgriezt otrādi
dusmās no skapjiem izlaist lupatu zarnas
sagaidīt piektdienas neatliekamo draugu palīdzību
lai zem uzdzīves ķeizargriezieniem
nogultos pats

un tikai no rīta saprotu
mana dzīvotgriba atrodas avārijas stāvoklī

dažreiz es stundām ilgi vārtos pa gultu
aiz loga gadiem ilgst ziema
caur plāno ledus membrānu skan tava balss
un nebūtu nekāds brīnums ja es pazaudētu prātu
aiz gultas vai kādiem no istabas kaktiem

(c) Jānis Tomašs