Braucu svētdienas rītā uz darbu. Garām skrējējai, pretī riteņbraucējam, laiks burvīgs, pilsēta mierīga, un domāju, ka jā - strādāšu vairāk, būs mazāk laiks ballītēm, nebūs vēlu rītu, varēs agri svētdienas rītā braukt ar riteni, varbūt pat skriet, beidzot kļūšu par veselīgu, pati sev patīkošu personu, un no malas izskatīšos mērķtiecīga un baigā malace. Much love jājājā!
Un tad braucu garām ēkai, kur zālē pēc septiņiem no rīta joprojām skan forša mūzika, daži cilvēki stutē palodzes un droši vien runā par eksistenciālismu, un es domāju - fakkk, kāpēc es neesmu šajā ballītē!

tāpēc

pamodīšos rīt atkal šādi

Apraudos par to, ka nav, kam pateikt, cik forši, ka izgājām ārā.