bezgalība

Es zinu. Lai cik labi es dzīvotu, plānotu laiku, organizētu sevi, censtos, darītu, es visu nepagūšu. Tālu priekšā paliks mūzikas savannas, grāmatu kalni, cilvēku jūras, sajūtas, jūtas, valodas un zemes, ko gribas pieredzēt. Un kāda plauksta, kāda pusroka un pusmēness apsteigs mirkļa attālumā.

easy

Mana dzīve ir izdevusies. Man iet internets.

IR PAVASARIS!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!

 

zilais putniņš

Kaut kā pietrūkst, kaut kā būtiska.
Izpildīju IQ testu un nodomāju, ka atpalicība tā tomēr nevarētu būt. 131 - You have a unique imagination and logical mind. Spējīgs, apdāvināts, talantīgs.
Stāvot pie kases, ar 20 litrīgu piena kasti rokās, sverot iepuvušus mandarīnus vai mazgājot plauktus tajā zaļajā jakā ar dzelteno apkaklīti un sava vārda nozīmīti krūšu līmeņa labajā pusē, visdrīzāk, es tā neizskatos. Arī ne tad, kad kādā darbdienas rīta stundā sēžu Ziedonītī ar diviem tik pat ilgi skaidru prātu nejutušiem biedriem un izbijušos mājas kaķi. Arī ne tad, kad, moku iekšā walteru un saku draudzenei, ka “baigi rēcīgi” ir tas, ka viņas tagadējais un mans bijušais draugs no manis izvairās. “Baigi rēcīgi” un “inčīgi” arī jebkurā citā sarunā nevelk uz simtu trīsdesmit vieninieku. Un vismazāk tā izskatos, kad esmu mājās viena ar džonu, alu vai vodku un mēģinu saprast. Kas tas, pie velna ir, kā man nav. Kas par sasodītu kaiti.
Reizēm šķiet, ka to kāds no manis ir izņēmis, un nevaru kļūt vesela, līdz kāds to neieliks atpakaļ. Daudz esmu strīdējusies ar savu miesu un garu, un prātu, likusi tiem būt blīviem un pilnīgiem, lai nekur nekā netrūktu, bet, lai kā es censtos, lai kā mēģinātu sevi aizaudzēt, kaut kā pietrūkst. Kaut kā būtiska. Kā puzle ar miljons kauliņiem, kurā ir salikti visi meži, ezeri, lauki un pļavas, un debesis, bet iztrūkst tieši tas kauliņš, kurā ir zilais putniņš, augsti paceltu galvu sirsnīgi dziedādams.
Un reizēm es gaidu, kad kāda balta dvēsele pienāks klāt, noglāstīs manu izspūrušo pakausi un vieglām kustībām iespiedīs ainavā trūkstošo gabaliņu.

aliņš bez pumpuriņa

labvēlīgais tips

Rīts ir pamodies agrāk par mani. Ir brīvdiena, un es vairs nezinu, kā ir mosties pēcpusdienā.

-          Nu.
-          Ko nu.
-          Dzīve ir skaista?
-          Skaista, jā.
-          Dažreiz dzīve ir skaista...
-          Nē, dažreiz tā ir neskaista.
Atbildēju tam bez matiem, kurš mīl stāstīt, ka ir lielkņazs, pērk lētā gala piena desu, augļus, dārzeņus, aliņu, dzīvo bez sievietes un vakar paņēma arī jaunos zefīrus. Krējuma. 394213

Atceros, ka laikos, kad nespēju sevi iedomāties šaurās biksēs, bez drediem un dzeršanas skverikā, strīdējos ar vienu draugu par to, ka cilvēki ir stulbi. Viņš neparko negribēja piekrist un ņēmās man skaidrot vēsturi. Centos viņam pateikt, ka piekrītu – cilvēki ir arī gudri. Bet cilvēki ir arī stulbi, totāli stulbeņi. Visam ir abas puses. Cilvēks ir gan ļauns, gan labs, gan priecīgs, gan bēdīgs, gan spēcīgs, gan arī vājš. Dodiet man sauli, un būšu mūžīgā uguns. (http://www.draugiem.lv/blogs/?p=6094826) Dodiet man tumsu un pelēcību, un būšu salauzts sērkociņš.

Kaimiņš jautāja, vai kādreiz jūtos arī normāli. Tik depresīva un skumja. Un nākamajā dienā teica, ka tomēr mani nevarot saprast – it kā ārkārtīgi depresīva, bet ar cilvēkiem, te kompānijā tāds saulstariņš. Kas tur ko nesaprast.

Cīnos.
Atbildēju, pirms mans galvā runājošais draugs paguva pajautāt, kā man iet?
Pilnīgi pretēji upei, kas plūst uz okeānu bez kādas gribas un piepūles. Plūst un līksmo par katru akmeni sejā.

pagaršo to, ko tu teici

Kukurūza no bundžas + siers + tomāts skaitās veselīgs salikums? Vai tomēr nē? Par sadegušo grauzdiņu esmu pārliecināta.

To, ka kaķim spert ir slikti un ka no liela suņa jābaidās, es sapratu ātri. Izbrīnītāka biju, kad man mācīja dusmoties. Vajagot teikt to, kas nepatīk. Piekrītu. Bet reti uznāk tā varēšana, vēlme vai pohujs sapist diseni. Aizvien neesmu droša, vai ir baigā vajadzība pateikt tai savai draudzenei, ka viņas kleita ir nesmuka un vaigi aizsedz acis. Un? Viņa savu asarās izmirkušo kleitu sagriezīs strēmelēs, turpmāk pārtiks tikai no lapām, kļūs skaista, laimīga un tev pateicīga? Diez vai. Tomēr nosolījos mēģināt.

1.       Man besī tā sieviešu frizūra, kad virsējais matu slānis ir izbalināts, bet apakšējais tumšs.

2.       Man riebjas stervīga apkalpošana. Nesen biju māsas norīkotajā ceļojumā A. Deglava ielā 161, kur izrādās ir Rimi lielais kantoris. Vajadzēja paņemt it kā jau gatavu izziņu. Protams, nekādas izziņas nebija, un mani aizsūtīja nahuj uz 4.stāvu pie super neforšas grāmatvedes. Esmu uz visiem 99 pārliecināta, ka sevi viņa dēvē trīsreiz garākā un sarežģītākā nosaukumā, bet nelauzīšu galvu, domājot piemēru.
Izgājusi no kabineta, gribēju sperties atpakaļ, lai pateiktu, ka pateicos nejauši. Tīri aiz ieaudzinātās pieklājības, tomēr to neizdarīju. Klasika būtu, atlikušo dienas daļu pavadīt slīcinot sevi skumjās par cilvēka neizmērojamo stulbumu, domājot, kā stervīgās tantes un kretīniskos onkuļus darīt labākus, un tamlīdzīgā emo garā.
Apsēdos uz uzgaidāmā dīvāna un vēlēju ļaunu. Gribēju, lai viņa paliek mūžīgi mūžos nemīlēta, kalsna kuce, kura čurā biksēs no situācijas, kurā var pierādīt savu pārākumu, lai viņa nepārstāj domāt, ka labs amats un laba alga ir Visuma augstākie griesti, un, lai viņas miljons aizspriedumi tikai vairojas, iznīcinot viņas brīvību, mīlestību un draudzību. Lai viņa paliek viena, aizmirsta, ar kārpu uz sejas. Lai sapūst savā nelaipnībā. Āmen.

uz stāvu augstāk

Nedaudz jūtos kā pirmsākumos. Ne jau kā akmens laikmeta naiste ar akmeņiem vagīnā un to lauskām plaukstā, bet kā pagājušā gada augustā. Kad ievācos Krišjāņa Barona ielā 94 -19, mazākajā no trīs istabām.

Te nebija elektrības. Te nebija elektrības, interneta, un man nebija ne jausmas, ka drēbes mazgāšu ar rokām un pienu glabāšu uz palodzes. Te nebija nekā, kas man patiktu. Dzeltenas sienas, neglīti brūna gulta ar baisām modeles kājām, drēbju skapī spainis un birste un skapī, kurš iebūvēts krāsnī, pilns ar skrūvēm un tukšām burkām. Uz apdrupušajiem ķieģeļiem ar roku rakstīts "ja tu ticēsi uzvarai, uzvara ticēs tev", pie spoguļa pielīmēta sirsniņa un šausminoša sajūta, ka istabā vairojas blusas.

Man tikai vajadzēja paspert dažus steidzīgus soļus, atraut vaļā sakaltušos loga rāmjus, lai laimīgi ieelpotu. Visai skaidri zināju, ka arī turpmākos vakarus regulāri pavadīšu raudot, izmisusi un nelaimīga, bet tik pat labi sapratu arī to mazo gabaliņu labsajūtas, kas bija uzplaucis un solījās neiznīkt. "Man ir sava vieta" pārliecinoši un lepni sitās krūtīs. Jā, tā bija laime.

Pazaudēju internetu, atrāvu vaļā aizskočoto logu, piedzēros, piedzēros vēlreiz, pārbīdīju mēbeles, un esmu atpakaļ pirmsākumos. Viena un apmaldījusies. Un visai skaidri zinu, ka, lai arī nemanāmi, dzīve iet uz augšu.

Esmu konkrēta liekule. Sludinu draudzīgumu un laipnību laikā, kad pati pa kluso laižu aiz apkakles no pāris vīrišķu vēlmes ar mani...
„Iepazīties tuvāk” raisa tādu pašu sajūsmu kā „angļu valodas eksāmens rīt septiņos no rīta,” un doma, ka kāds mērķtiecīgi bruģē taciņu ceļam uz manis gultā ievilkšanu, liek man mazliet nomirt savos vēmekļos.
8. martu gribu pavadīt ierasti. Stāvot tramvajā starp ikdienas rūpju sagrauztajiem vīriešiem, kuri sievieti redz kā pannu uz plīts, pirkstu galus iekrampēt tajā melnajā ādas (?) rokturī,un otrai plaukstai ļaut sevī ieguldīt plastmasas maisu rokturus, kuri, tāpat kā labās rokas muskulis, cīnās par satura noturēšanu. Vienīgo sveicienu saņemt no mammas, kurai ar to nav nekāda sakara, un vakariņās ēst ceptus kartupeļus. Bez nekā.
Ne tāpēc, ka neciešu sievišķību, ziedus, palīdzību, uzmanību, un man garšo kartupeļi. Tāpēc, ka reizēm dzīve ir prasta, noplukusi un bezcerīga.