Ārprāts, cik perrrrrfekts ir laiks. Ir jādara šis un tas, un tas un šis, bet to vien gribas kā teikt:
akdievs, cik brīnišķīgs laiks. Un putni un mēness un ceriņi un malka un zāle un gludekļa smarža. Nu, kā var tik labi būt. Uzdāviniet man dzīvi pavasarī. Ja pastāv pavasaris un siltas vasaras naktis, tad kāpēc, lai laime tā vienkārši nebūtu? Bez bailēm, solījumiem un nopelniem. Vienkārši pamosties un laime tevi, lutekli, glāsta kā viegls dienvidu vējš. Kā ceriņi smaržo, kā ūdens veldzē, kā miegs nāk. Tā pašsaprotami.

proza nav laimīga

Likās, ka ar gadiem nāks tas īstais prozaiķis kailiem nerviem, gariem teikumiem.
Bet jo tālāk dzīvo, jo mazāk gribas, mazāk vajag. Kaut kā ar pašu dzīvi pietiek.