Problēma ir tāda, ka es nespēju pieņemt, nespēju atzīt jebko, kas ir slikts, manuprāt, nepareizs un lieks. Tāpēc vienmēr visu attaisnoju, atrisinu un noticu citai patiesībai. Labajai. Pašas radītajai. Jo kaut kad iepriekš esmu pieņēmusi lēmumu dzīvot laimīgi. Bet tas viss ir kļuvis tik mānīgi un aplami, ka nespēju vairs saprast, kur patiešām mīt labais un skaistais un, kur es to tikai absurdi saskatu, jo negribu redzēt slikto. Pat nezinu, par ko sevi tiesāt. Gļēvulību vai naivumu, vai varbūt neattapību.

Rīt ir jābrauc uz koncertu un jāēd brīnumi, un jājūtas laimīgai. Un, šausmas, cik ļoti es negribu. Negribas sevi tā muļķot. Vispār neko tā īsti negribas. Pats bezdzīvespriecīguma piemitošākais radījums. 

Istabā stāv kādi trīs litri alus, bet nejaudāju tiem pieskarties. Baidos kļūt atkal tā beznosacījuma priecīgā būtne, kas visu pieņem un saprot un, ja nu gadījumā nē, tad mēģina ātrāk tikt uz priekšu, lai ātrāk pienāktu nākamais priecīgais un labais, kas izdzēš iepriekšējo neskaidro. Un vaļīga un padevīga nākamajā dienā.