Kļūstot par nepieradinātu lauvu pāri idilliskajā mežā, mēs sevi nodevām vēl vairāk, kā tos, kurus mīlējām. Un vairs nebija iespējams to nosaukt vien par neveiklu divu kaislīgu dzērāju joku. Mežu pārklāja drēgnas, lietiem pielijušas bailes, un neviens vairs negribēja palikt pie sava ierastā pavarda. Ķēniņš ir kļūdījies. Ķēniņš ir kritis. Pat kurmim, kuram gar virszemes iedzīvi nav nekādas daļas, nu ir savs viedoklis. Savs naids un patiesība.
Mēs uzkāpām uz mīnas, kurā bija laime, tik milzīga. Tādas laimes neviens negaida, tās nevar izdomāt vai paredzēt. Sadegt, eksplodēt un nopostīt, to gan var.
Izdegušām acīm raugos uz niecīgajiem pelniem pēdu nospiedumos un gribu, lai vējš tos nes atpakaļ. Lai mežs atkal ir zaļs, spīd saule, un divas tikko iepazinušās lauvas uzkāpj un mīnas pašu koptajā dārzā.
