no stāva zemāk

Filoloģijas pieraksti, vārdnīcas, citas tikpat maz izmantotas grāmatas, aizmirstas drēbes, apavi un kaut kas vēl, ko nav vajadzības atcerēties, pairušā auklā piesien pie bijušā. Pie nepacietības, spiegojot caur vienmēr vaļā stāvošo logu. Pie teju galēja neprāta, skumjām, bailēm, vientulības. Pie mīlestības. Jā, logs man tur bija vismīļākais. Var jau būt, ka ar pārējām lietām vai kvadrātcentimetriem es gluži vienkārši nepaguvu iepazīties, varbūt negribēju.
Gribētos tikai mazliet, kaut vai caur durvju plaisu, paskatīties. Pārliecināties, ka tas tur ir, ka viss ir bijis īsts un līdz galam sabojāts.

man daudz nevajag

Putni galvā trallina daudz skaistāk, esot ārpus māju vientulības.
Un es pabiju ar jūru naktī.
Esmu pasaules lietu kārtības uztvērējs no māsas bērnības grāmatas, kuras saturu iztēlojos pēc vāka ilustrācijas, un pērļu zvejnieks ar siltām acīm.
Skaisti.

manis nav

Es biju vien mirklis, vien saldkaisla ilūzija, kas brīdim bija tik nepieciešama. Lai mīlestība iedegtu garā spēku. No jauna. Es biju vien sapnis, kurā gūt patvērumu no noskumušās, noskrandušās, nekoptās ikdienas. Es biju vien krāsu palete, ar kuru izkrāsot dienas, lai saprastu, cik mīļās krāsās tās bijušas iepriekš. Es biju vien līdzeklis, jauns zālājs uz gadiem mītās takas vai jauns dzēriens uz gadiem nodzertā galda, vai jauna pietura tik zināmajā maršrutā. Viens mirklīgs iespaids, kas sajundī jutekļus, bet krūšu kabatā netiek likts.
Vien nesaprotu, kāpēc arvien esmu cilvēks. Kāpēc nejūtos kā lietderīgs mirklis, bet gan tikai kā izkrāsots, izmīts un iztukšots.

dzīve izrakumos

Starp savu vēmekļu maisu un vecmammas zaptes burku skumstu un zinu, cik labi būtu tikt vaļā no tās, kas sabrūk starp tiem. Uzbūvēt sevi no jauna no sīkiem akmeņiem, skaidām, šķembām, skrūvēm, dzirkstīm, no visa, kas palicis pāri, būvējot kārtējo nemiera pili vai torni, vai debesskrāpi, un izbirt pa pasauli, aizpildot bedres, kurās esmu lauzusi savu drosmi, sirdi un prātu.