Dusmojos biežāk kā jebkad. Dusmojos biežāk kā vajadzētu. Varbūt gļēvulis manī sāk nīkt, un viss uz labu. Bet taisnība laikam vien ir, ka dzīve nav rožu dārzs. Vai ir, kā tur bija. Nu, ka saule nevar spīdēt tieši priekš tevis. Ka vari necerēt uz tīru māju un labi izmazgātu kafijas krūzi. Vai tiešām lietas nolikt to sākotnējā vietā ir tik grūti. Manī ir maz kosmosa, tāpēc tā, es zinu. Bet kāpēc tā? Kāpēc tam otram ir jābūt tuvāk kosmosam, un man tik bieži jādusmojas. Nu neesmu es ne radoša, ne skaista. Tīru māju es gribu. 

Un nekādus tur štruntus no lidla. Lāpstiņu bez caurumiem. Smaržīgu rīta elpu. 

Joprojām ir tā, kad kādu vajag, kad pilnmēness ar saulgriežu melno vaigu un visi pilieni piekrātie, un svešums pret sevi špļauj dvēselē, neviena nav. Bet nezinu, vai tas ir labi, vai slikti.