tranzīts

Dzīvoju zelta būrītī. Nupat iznākusi no vannas, smērēju sierā majonēzi un aizdedzu vēl vienu sveci. Dzeru tējas, plēšu seju, klausos entoniju, smēķēju, kad iegribas. Dažreiz cilāju kājas un āmurus, dažreiz dziedu. Citreiz skatos geju porno tā, ka putnus caur logu vairs nedzirdu. Ar atvērtiem logiem, bez drēbēm un biezajiem aizkariem. Kaut ko domāju. Neko lielu. Biežāk par to, ka domāt nevajadzētu, jo biežāk sanāk pārdomāt. Iedzert varētu, bet negribas.
Rīt man ir pēdējā darba diena. Man tur vairāk vai mazāk riebās, vairāk riebās. Tomēr ir arī tā kā bēdīgi.
Kaut vai par to, ka besīgajam krievu vecim nepateicu, cik ļoti viņš ir lohs, un nevienu nepiš par kādiem sūda krievu politiķiem viņš vairo tās avīzes. Tā tik būs laime viņu vairs nekad nekad nekad neredzēt, un nepieskarties viņa aizpasvītrotajām grāmatām un vispār neko. Ar zobiem ņemtās konfektes gan vienmēr apēdu, par spīti.
Vispār ir vēl viena sieva, pret kuru man ir izaugušas nepanesamas ciešanas. Katru rītu pulksten 6:26 viņa iekāpj 53. autobusā un man besī. Vienu rītu virs tumsā modušajiem rīta ļaudīm lidoja zosis, un tā kā žēlabaini, tā kā caur neizharčotu muti, viņa sāka vaidēt "oi gusi, oi gusi, bla bla bla, kā man patīk gusi, bla bla jau kuru reizi tās redzu, bla bla, cik ahujec īpaša esmu es pati un gusi". Tas manī iecirta tik negaidīti patiesu nepatiku, ka acumirklī par astoņām desmitdaļām sāku labāk saprast savu draudzeni, kura pārsvarā visus ienīst un sapņo nogalināt.