2013.

+ un -

Raudāt ir labi, jukt prātā nav labi. Man nav labi, man ir bail.

Es esmu iemīlējusies, bet viņš man saka, lai eju uz dušiņu nodarboties ar masturbāciju.

Pēdējā laikā visvairāk neciešu to, ka gribas būt pieaugušai, neuzkrītoši vienaldzīgai, jutekliskai un caurcaurēm noslēpumainai, tādai trausli plūstošai un smaržojošai, kura spēj novaldīt smaidu līdz īstajam mirklim un graciozi plivināt matus, un lēni kustēties.

Bet es esmu zapte. Nemitīgi prasu, lai mani ēd un slavē, krītu klēpī, noteku gar vaigiem, pielīpu pie visa visur visu laiku. Naktīs gribu lai mani izspiež caur plaukstu un brutāli nolaiza. No rītiem, lai saka, cik esmu garda un iekārojama. Ņem mani ar karoti, dakšu, rokām, nazi, lielām mutēm pie pankūkām, maizes, gaļas, banāna, gultā, ciemos, pie datora, ar degvīnu, ūdeni, saules enerģiju
vienmēr vienmēr vienmēr

ai huijzin vispār

Mans svētais dievs. kā es gribu sajust tumšā alus biezumu, rūgtumiņu un smaržu, un iztērēt 10 eiro par pilnu piepirktu maisiņu, un skatīties svešiniekiem acīs, un smaidīt, un neko vairāk par viņiem nezināt. Un dzirdēt krogu mūziku, un rīdzinieku jokus, un uzkost speķa garoziņu ar vīksnas zēniem un salūzušiem automašīnu magnetafoniem. 

Meitene bez matiem šo vietu sauca par paradīzi. Bet arī tajā nevajag aizkavēties.

Horošaja karma.

Pielaikošanas kabīnes spogulis blenza uz mani ar nošļukušām krūtim. Nošļukušām krūtīm un ļumīgu ādu.

Izgāzu veikala durvju stenderes un nedaudz tālākajā izvēlējos karameļu saldējumu uz kociņa.
To laikam sauc par padošanos.

Gribu dzert. 

sapnīši piepildās

Apmēram tā.

Ja tā padomā, man jau vismaz kādu pusgadu ir slikti no ēdiena. Iepriekš domāju, ka tas ir no dzeršanas, bet es vairs taču nedzeru. Bet, ja es neēdu, man trīc rokas un es svīstu no uztraukuma.

malacis

Būt dusmīgam ir visgarlaicīgāk. Vispār besī būt garlaicīgam.

Pietrūkst pornogrāfijas.

romantiskākā meitene pasaulē forever alone

Aspazija Rainim sūtīja nadziņus, es gribēju nosūtīt visu delnu. Uzzīmēju un sapratu, ka neviens manas rokas nav pelnījis. Tagad vien nezinu saplēst, sadegt, vai saglabāt, kā mazāk sāp.

http://www.youtube.com/watch?v=R2LQdh42neg

Kamēr draugi dzemdē un precas, edīte pālī brauc uz Somiju!

Labprāt pastāstītu, kā man te iet, bet domas līdz ar hormoniem, enerģijām un adaptācijas līkni ārdās un ellējas. Vienu mirkli pārliecinoši jūtos kā matos caurberzēts balons pie griestiem un atkal nākamo guļu netīrā grīdā mikls un pārsprādzis. Tā jau vienmēr ir bijis, šie pretstati - dzīvot! un mirt. 

Nedēļas laikā Āfrikā ir paguvusi ienākt Ziemeļeiropā, un Antarktīda sauļojas Krievijas dačās. Pasaule pārvietojas. Skumstu bez gala un staroju ar tādu jaudu, ka gribas sev muti piebāzt ar zemi. Ceru, ka tā ir tā Lielā Nekārtība pirms Lielās Kārtības. Pirms kāda mēneša, pāris, vēl domāju, kā tas var būt, ka jūtos tik normāli. Labi, pat jāsaka.
Ir daudz kā, ko noskaidrot.

Bet tas, kas ir pārrredzams pat bez brillēm caur attālumu - šī atbraukšana un būšana būtu vispiemērotākā īsam, liriskam dzejolim. Trīs mēneši, kā jau zināms, ir visoptimālaikais laiks, un mūžīgi gaišās Somijas naktis, tāpat kā garās un saulainās pēcpusdienas ar visu to dabu un zemes un valodu svešumu spētu līdz aklumam aizraut.

Pietrūkst mīlestības.

Pavasaris

Gribu apēst ekstazī un puķēs mīļi drāzties.

Gaiss smaržo tik vājprātīgi. Gribu visu. 

Bet man nav laika gaidīt, tāpēc es iešu pakaļ, iešu pati, negaidīšu šurp nākam vai turp saucam. Bet tad, kad es nāku pie tevis ar tādu atplēstu iekšu, pavasara smaržas pilna, tu nedrīksti atsacīt. Es neesmu vēl tik izaudzis, lai saprastu. Pat tad, ja saprotu, es nesaprotu. Kad tev nav prieka par manu lielo gribēšanu un par gribēšanu atdoties savā lielajā priekā, man pazūd ceļavējš.

Šeit vairs nerakstu, jo negribas, starp citu.
Bet šodien lasīju kaut kādu vecu pēdējo interviju ar Lilitu Postažu un sagribējās pierakstīt:

"Es negribu atbildi, kas man nepatīk. Nevienam nekas nav jāprasa, ja pats zini, kā. Likšana mierā ir fenomenālāla prasme gan vecāku un bērnu, gan laulāto gan vispār cilvēku attiecībās. Viss ir vienkārši - esi laimīgs, un arī citi ap tevi būs laimīgi, un tad tev nevajadzēs līst citu dzīvē."

Es pamodos kaut kur. Nesapratu arī, kad. Un tad viņš puskliedzot paziņo, ka mani nemīl.

Nemūžam nebūtu to jautājusi un diezvai gribējusi zināt, bet nu es zinu un vienmēr zināšu. Ir jocīgi, ka tādas pusizkliegtas, sīkas, nesvarīgas un neracionālas frāzes tomēr tā paliek atmiņā.

Jā, tas ir iedvesmojošākais ko man kāds pēdējā laikā ir teicis. Es nemeloju.

Man patīk, ka no šaibām visi paliek mīļi.

Nokavēju 7777. skatījumu, tāpēc laimējusi bagātu dzīvi ar augļiem pildītiem mežragiem vēl neesmu. Tomēr man ir
Man viss ir.

dzīve ir skaista pīzda

Naktīs ļoti ilgi nevaru iemigt. Prātā nāk vistumšākās domas un ir briesmīgi bail.

Pa dienām gan šķiet, ka viss ir kārtībā. Esmu tas bezrūpīgais, vieglprātīgais cilvēka tips, un uzskatu, ka uztraukties nav pilnīgi nekādas jēgas. Nekad. To visu sev atgādināt mēģinu arī naktīs, kad nevaru iemigt. Esmu pat uzsākusi iztēles kursu, kurā atrodos mīlošā pasaulē. Stāstu sev, ka neviens man negrasās nodarīt pāri un, glaudot sev plecu, saku, ka viss būs labi. Ka viss ir labi. Palags ir mīksts. Miegs ir mīksts. Gulēt ir fantastiski. Nākotne ir skaista. Vēl es domāju par lidojošām puķu pļavām un labām smaržām, un garšām. Un par to, ka visi mani mīl. Īsāk sakot, guldu sevi vissiltākajā pēlī, kādu vien spēju iedomāties.

Kad biju maza, pirms aizmigšanas lūdzu dievu. Nezināju un joprojām nezinu nevienu baznīcas skaitāmpantu, tāpēc vienkārši teicu dievam paldies par to, kas ir labi. Un turpināju saukt lietas, kuras gribēju, lai ir labas. Tas mani ļoti garlaikoja, tāpēc ātri vien aizmigu. Uzskatot, ka dievs ir galīgi lādzīgs. Saprot manu labo gribu un veikli ieaijā saldā miegā, lai nešķiežu laiku garās runās. Vēl mazākai man patika turēties mammas plaukstā. Viņai bija vēsas, gludas plaukstas ar dziļām locītavu līnijām. Ļoti patika mātes plaukstas. No patikas pret māti atceros tieši un tikai tās.

Man vajag visu uzreiz, un vēl man vajag, lai miers mājās, un naudu izrādās, man arī vajag.

Šodien trīs reizes raudāju.
Raudāšanas pieredze ir tas pats, kas orgasma pieredze, tikai pretpolā. Jo, piemēram, gadās, kad gribas vienu vai otru, bet nesanāk. Lai sasniegtu brīvu, nekontrolētu raudāšanu nepieciešami dažādi faktori. Man, piemēram, vieglāk to darīt ir pālī vai, kad esmu slima. Bet principā esmu cilvēks, kurš sāpēs dala uz pusēm. Pirmo daļu pārstrādā smieklos, otru iegremdē. Un, kad piegrimusi pilna, nāk raudāšana.

Tā smiekli nāk.
Man reāli nesanāk.

Atkal nenāk miegs. Valentīndiena ir izskanējusi, un nekas īpašs nav noticis. Tāpēc man patīk valentīndienas, jo tajās nekas īpašs nenotiek. Vāji atceros tikai vienu sāpīgu valentīndienu, tajos sensenajos laikos, kad man bija draugs, kurš domāja, ka mums vienam otru jāprec līdz mūža galam. Bet toreiz jau katra diena bija kļuvusi sāpīga, tāpēc izcelt tieši svētā valentīna dienu būtu muļķīgs apmāns. Pirms dažiem gadiem 14. februārī mani pirmo reizi aicināja uz randiņu. Kurš laikam tā arī nenotika, tomēr kādus pāris mēnešus biju viņā ielaulājusies. Arī viss stūmās uz kāzām un beidzās ar saplēstām servīzēm. Bet nu vairs šie stāsti nav par mani.
Šodien es ar mammu skatos Titāniku, un viņa man apstāsta visu, kas tur notiek. Arī uz priekšu un atpakaļ. Ik pa brīdim saku, lai pārstāj to darīt, jo es taču redzu visu to pašu un ne pirmo reizi, bet viņa nav nekāds mīkstais piemājas lazdu rieksts. Kad mamma sāk skaļā, lauztā intonācijā pamācoši atkārtot, ka, piemēram, "tāpēc vienmēr visu vajag izrunāt, VIEN MĒR", es nespēju valdīties un smejos kā aptrakusi. Tas viņu uzkurina. "Smejies, smejies, tad redzēsi. Tad PIE MI NĒ SI MANUS VĀR DUS, PIE MI NĒ SI". Viņa domā, ka nepiekrītu idejai par vajadzēšanu izrunāties, ne nieka neaptverot, ka smejos par to, ka viņa to saka.
Taču, ja valentīndienas manā dzīvē būtu īpašākas, vislabāk es būtu gribējusi, lai man uzdāvina biļeti uz Chinawoman, uzcienā ar cigareti un pasaka kaut ko smieklīgu.

Dzīves īsuma, dzīves īstuma sajūta.

Atdošu dvēseli, nosolīšu miesu, apprecēšu. Aizved mani uz "Ziedoni un visumu".

Pagātni nav jāžēlo.

es ticu tev
es ticu sapņiem
es ticu visam ko man stāsta

ja mani kādreiz nenoglāsta
tad neticu es vairs nekam (c) laikam Kārlis Vērdiņš

Citreiz man ļoti nāk miegs, un es gribu iet gulēt deviņos. Pirms tam ieslēdzu noklausīties kādu jauku dziesmiņu, un tad jau ir pusē divi, un es domāju, ka gribu iet gulēt divos.

kazaki razbojniki

Es un mans gars, un mans stingrību zaudējušais mugurkauls. Mans gars dod man roku, un es dodu roku mugurkaulam, un tad mēs sadevušies rokās ejam pa vasaras naktīm un pavasara rītiem, un mirdzošām ziemas pusdienām. Tā ir skaisti un vienkārši, un viss ir iespējami. Un tad manā namā ienāk trešā roka. Biju domājusi, jo vairāk roku, jo labāk. Trešā roka mierinās manu garu un ceturtā balstīs mugurkaulu, un es dalīšos visā savā siltumā ar tām abām, un viss būs vēl skaistāk un iespējamāk.

Bet trešā roka ir ienākusi, lai mērītos muskuļos. Lai plātītos, kautos un bakstītu mugurkaulā, līdz aiztriec manu garu paša pagultē. Tad es lienu tam pakaļ, jo man vajadzīga viņa roka, lai varu padot roku savam mugurkaulam. Tā mēs te ložņājam un meklējam viens otra pieskārienus, es un mans gars, un mans stingrību zaudējušais mugurkauls. Līdz man apnīk šī rotaļa, es notraucu putekļus un lieku solīt turēties vienam pie otra, cik cieši vien iespējams.

Vai tu vēli man laimi? Kādu laimi?

Tonight I'm swimming to my favorite island

viss pārējais ir nieki

Jo labāk es zinu, kā vajadzētu, jo mazāk tā darīšu. Kuram gudrajam vīram bija teiciens, ka viņš nekad neseko savām teorijām, tā piešķirot tām divkāršu pievilcību?
Un kurš apgalvoja, ka sievietes vajag vai nu dievināt, vai pamest? Šo nojēgumu patiesi mūžam ievērotu.

Visas kaites ir vai nu no stresa, vai dzeršanas.
Īpaši asinis urīnā, hemoroīdi un spontānais aborts. Un tās nav nāvējošas.

rupjās kaites

Izskatās, ka es miršu, bet es negribu.