Ja kādreiz man likās, ka, piemēram, bērnu audzināšanai ir ārkārtīgi liela nozīme, tad tagad man liekas, ka,
nu jā, kaut kāda nozīme jau tur ir, bet, ja nu tiešām mēs tikai mācāmies viens no otra? Ja nu bērnam tiešām jāizaug pašam? Un izaug jau arī. Ja nenomirst, izaug.
Ja kādreiz es mēdzu par jebko, kas satrauca, teikt: "nu nekas, nav jau dzīvības un nāves jautājums," tad tagad es vairs nezinu, ko teikt par dzīvības un nāves jautājumiem. Lai kas arī notiktu, mēs dzīvojam tālāk. Kamēr nomirstam. Varbūt pat arī tad.
Tāpēc arvien vairāk domāju, ka nozīme ir niekiem un muļķībām. Nekam un visam. Nav vērts šaubīties un pieņemt smagus pareizos lēmumus, nav jēgas ciest, ja var atrast kādu mīlamu stūrīti sirdī kaut vai pret puķēm vai mēnessstaru.
