istaba

kad savādas pasaules satiekas
caur baiļu un neziņas jūrām tās maldās
un maldās

līdz cieši viens otrā ieskatās

un paliek tur mūžam uz brīdi

/aprakstīt sajūtu

sasildī ausis

noskūpstī sirdi/

kad svešādi skatieni satiekas

aiz prieka un mulsuma jūtām tie slēpjas

un slēpjas

līdz atrodas

lai savītu savādās pasaules

ik brīdi

katru sprīdi

meklējot Bodžanglu

Es gribu būt Libertija Bodžangla, tikai bez vājprāta. Tik utopiski es raugos uz dzīvi. Nē, bet viņi man netic. Tikai nemitīgi mēra un salīdzina. Un, kas tad nebija labi... Un, ko tad tu gribi... Un domā, ka būs labāk... Un, vai vajadzēja... Un, kāpēc tad izsķīries... Un, kāpēc, un kāpēc, un kāpēc. 

Tāpēc, ka es gribu būt Libertija Bodžangla. Tikai bez vājprāta. Un atšujieties vienreiz.

39 grādu temperatūra un piepampis, strutains kakls - lūk, tā ir īstā dzīves mācība vieglprātībai. 

Varat mani nemīlēt, cik vien gribat, viss viens, ne es raudāšu, ne ilgi skumšu, esmu rūdīta un akmenī cirsta. Iedodiet man fizisku nespēku, un es pieraudāšu pilnu piesvīdušo, izgulēto un no abām pusēm karsto spilvenu. Riebjas slimot. Riebjas ziema un slimot. Riebjas nevarēt. 

Apmēram mēnesi gandrīz katrs darbdienas rīts iesākas ar sevis vērtējumu - es to nevarēšu, tas nav iespējams. Un tiešām nevaru, jo nav jau arī. Bet kaut kādas grūtības taču ir vajadzīgas, vai ne. Kas tad cits mūs padara tik skaistus un aizkustinošus, ja ne mūžīgā sevī vilšanās.

Galvu reibinošā "es gribu izkāpt" sajūta virpuļo un griežas arvien pārņemošākā vētrā, bet perons ir beigts un pagalam, un nāksies vien noreibt līdz riebumam.
No otras puses - ar tādu pārkačātu vestibulāro aparātu varēs kaut pa okeānu.