Vienīgais, kas man trūkst, ir mīlestība pret sevi.

Līdz šim mans mīļākais aizrādījums darba vietā bija par krievu valodu. Ka man tā jāzina, jo priekšniece nesaprot angļu valodu, tāpēc viņai besī, ka Igaunijā nevarot neko normāli kafejnīcās nopirkt.
Kopš šodienas es vienmēr būšu tā divdesmitsešus gadus vecā meitene, kurai priekšniece pārmet, ka viņa iet kā tante. Vai tiešām tās kājas es nevaru augstāk pacelt.

Divdesmitseptiņas nedēļas

Šī diezgan ilgi bija par mani. Sākot no divdesmit pirmās un kādas uz priekšu, bet tagad ir piektdiena, diena pirms divām brīvdienām, un es atsakos iet uz disenīti, lai pirms pusnakts ietu gulēt, jo gribu rīt būt moža. Bez maz vai meklētājā rakstu Arstarulausimus

;)

ja gribat ietaupīt feirī, ūdeni, laiku un enerģiju uz trauku mazgāšanau, dodiet saviem mājiniekiem kurīt zāli!

esmu droša

Vajag sev noriebties līdz pēdējam punktam, lai saprastu, ka gana dzīvots ar pusmutīti. Es nebaidīšos no savām vēlmēm un nenobīšos no citu nevēlmēm, un iešu pretī savējām, un nenokautrēšos likties uz mutes, visas pilnās sejas.

Tā es vienmēr esmu gribējusi dzīvot, tad kāpēc nedzīvot.

stulbeņu sapņi

Nevar saprast, vai tev ir tiešām depresija, vai arī mūžīgas paģiras, jo tu pārāk bieži dzer, lai nejustos depresīvi.

Šonakt sapnī man mēreni saulainā dienā, tādā kā tās dienas, kad cilvēks var vilkt plānu kleitu un tikpat labi rudens mēteli, tādā liegi vējainā, gaišā dienā atzinās mīlestībā. Tas bija tik skaidri, sirsnīgi un laipni, tik neticami saviļņojoši un jauki kā pilnīgi nekad nav noticis.

Ārā toties līst jau astoņus gadus, mājas priekšā ir katram sava Nārnija, un man jādomā, kāpēc tabaka garšo sliktāk bez cigaretes.

Es sevi tik ļoti ienīstu.

vilšanās ir sasodīti neērts stāvoklis.

šorīt braucu ar riteni gandrīz tikpat ātri, kā eju ar kājām. visu laiku gribējās apstāties un paraudāt. tā raudāt gribēšanas sajūta ir tā paralizējusi domāšanu, ka vajag piecas reizes ilgāku laiku, lai saprastu, piemēram, ka deg sarkanais. tā kā pat skumjas filmas nerisina šo problēmu, jau ar līksmi gaidu to visnepiemērotāko brīdi pasaulē, kad beidzot tiešām sākšu raudāt un, visticamāk, nevarēšu apstāties.
patiešām ceru, ka tas kādreiz drīzumā arī notiks, jo domāšana ļoti noderētu.
bet kopumā viss ir baigi labi, man patīk, ka dzīve ir tik neizdomājama, un sīkās kļūmēs parādās tā īstā drāma.

dekadence

es gribu bērnus, bet taisīšu pūķa tetovējumu un balināšu matus, un visu laiku gandrīz nomiršu, bet nenomiršu.

Ja tā padomā, iemīlēšanās nekad nav iztikusi bez tādas kārtīgas nodzeršanās.

vai nu traka, vai garlaicīga

Vienā brīdī es kļuvu pati par sevi, un mana būšana izskatījās nevaldāma, nekur neievietojama un psiha. Es tā negribēju, bet varbūt gribēju?
Pavaris. Vasara. Es.

par gaišām atmiņām

domājot par cilvēkiem, kuri, piedzimuši par vīriešiem, jūtas kā sievietes (vai otrādi), paliek kauns žēloties. cik viņiem ir hujova.

tomēr jābeidz arī baidīties, ka aiz bēdām pazaudēju savu laiku, kurš varētu būt priecīgs. man nav jābūt ne stiprai, ne priecīgai, ne labai. ir jābūt tikai pašam.

vispār jau divas ar pusi nedēļas, bet re kā prāts jau automātiski saspiež nepriecīgo pieredzi īsākā laika nogrieznī. un pareizi ir. īsa atmiņa man daudzkārt dzīvē ir noderējusi.
vispār sāpes ir ļoti interesanta lieta. tās nekad nevar izdomāt. piemēram, es mēroju savu trīspadsmit kilometru garo notikumiem apvīto maršrutu vīksna-balvi, un iedomājos, kā būtu, ja mani sašautu. kā man sāpētu cauršautā miesa, kā es varonīgi ciestu un ģībtu.
man nav ne jausmas, kā tas vispār sāp, jo ar mani nekad nav atgadījies, bet tik un tā es cenšos iztēloties. un arī, ja es iedomājos par atpazīstamām miesas kaitēm, man piemetas trīsas un nelaba dūša, tomēr tas nebūt nav tas pats, kad tevi patiešām piemeklē attiecīgās likstas. un tieši tāpat ir arī ar tām sāpēm, kuras mēdz dēvēt par sirdssāpēm. ir dažādi faktori, kas palīdz tām atraisīties - sadomāšanās. hormoni, alkohols, filmas, mūzika, literatūra, gadalaiks u.c., bet šādi izaicināta sāpēšana ātri pāriet vai to var viegli remdināt. bet, kad patiešām notiek kaut kas, par ko esi kādreiz iekšējās drāmas dēļ iedomājies "kā būtu, ja..." un jau asarainā nepatikā noskurinājies, ir... no vienas puses - daudz vienkāršāk.
tev vienkārši sāp, un īpaši nelīdz ne jaunas dienas pienākšana, ne pastaigas svaigā gaisā, ne alkohols, ne draugi. tāds interesants stāvoklis, kuru jūs ar laiku dziedējat uz pusēm. un, kad brūce jau ciešami aizvilkusies, tu atkal par to aizmirsti, un nespēj pa īstam iztēloties (atcerēties). jo sāpes nevar izdomāt.

Pēc nedēļas ilgas nekoordinētas asaru liešanas esmu sapratusi, ka ir situācijas, kurās nevar uzvarēt. Kā piemēram, romantiskas attiecības, kuras tu neveido pats ar sevi.
Tomēr līdz galam tam neticu.

jo vairāk es domāju, jo vairāk es nesaprotu, kā es domāju, ko es esmu izdomājusi, kā ir patiesībā un kāpēc tā ir vai nav. jo vairāk es domāju, jo mazāk es saprotu, ko es jūtu, kā es jūtos, kas ir patiess un kas nē, un vai vispār kaut kas var tāds būt vai nebūt. jo vairāk es domāju, jo vairāk es neizdomāju.

par visiem vislabāk

vienu dienu tu gribi apprecēties, otru dienu tu gribi apprecēties ar zēnu, kurš tevi pametis, trešo dienu tu nekad vairs negribi gribēt apprecēties. lai dzīvo kakla sāpes! lai dzīvo visu varenās sirdssāpes! urā! urā! mans mīļākais gadalaiks ir ieradies savā oskarotākajā lomā.

fans forever

ir ceturtdiena - nedēļa un divas dienas - esmu salūzusi, dzeru kokču, klausos latviešu siržu lauzējus, blenžu pa logu un gribu būt muzikāla (lasīt- sex love and sex and love).

man galvenais dzīvē ir jautrība

laicīgajās dienās izeju no mājas bez piecām minūtēm septiņos. ļoti laicīgajās - bez septiņām, parastajās - bez četrām un nedaudz kavējošajās - septiņos vai vienu pāri.
mana vieta autobusā ir mainījusies. agrāk negribēju sēdēt nekur citur, kā vien bijušajā biļešu pārdevēja vietā. tas sniedza man patīkamu garantiju, ka blakus neapsēdīsies bomzis vai jebkurš cits, kuram patīk piespiesties. kādreiz man bija daži izcili neveiksmīgi stāsti par blakussēdētājiem. un tas, ka man ir visai plašs personiskās zonas aplis, arī ir sen pierādījies fakts. visticamāk, tas, ka patīk atrasties nedaudz augstāk par citiem pasažieriem, arī par mani kaut ko liecina. un vēl mani kādreiz vajāja vainas apziņa. vēljoprojām tā reizēm neviļus pie manis atgriežas, bet nu jau daudz veiklāk spēju ar to tikt galā. (cilvēki gados reti kāroja ieņemt šo vietu.)
bet kaut kas mainījās reizē, kad pabraucu garām savai pieturai. autobusā kārtējo reizi pieturu nosaukumi atskanēja nepareizi, un es sapratu, ka no tās vietas ziemas rītu tumsā es caur netīrajiem logiem neko neredzu, tāpēc jau nākamajā dienā iesāku sēdēt pirmajā sēdvietā no durvīm uz vienu vai otru pusi. pie loga.
esmu ievērojusi tikai divas sievietes. meiteni, kura vienmēr ir tikai laicīgajā autobusā. iekāpj vienmēr pie cirka un izkāpj vienmēr rankas ielā. arī izskata ziņā vērojama neatlaidīga "vienmērība". tie paši tīrie, izlaistie mati, svārki un melnais mētelis. un tikpat apbrīnojami nemainīga apmierinātibas izteiksme sejā.
otru ievēroju uzreiz pēc izdzirdēšanas. man ir fetišs uz cilvēku balsīm, tāpēc, ja izdzirdu kaut ko īpašu, vienmēr it kā nejauši cenšos iestalkot runātāju. biju pārsteigta, ka sieviete izrādījās pavisam savādāka, kā izklausījās. katru rītu, zvanot savam dēlam, viņa izstāsta, kas kur viņam ir nolikts mugurā vilkšanai, kur atstāts dēla mīļākais jogurtiņš, un ka kapucis noteikti jāliek galvā, jo līst. man katru reizi iežņaudzas sirds, iztēlojoties, ka negantais puika pēc sarunas ar māti gluži vienkāršā agras jaunības palaidnībā noguļ skolu, neuzliek kapuci un nodomā, ko tā stulbā mamma man stāsta. vēl es domāju, cik tas zēns varētu būt vecs. pavisam jocīga doma man ienāca prātā no vecas žurnāla "zīlīte" anekdotes - ka dēls ir jau pieaudzis vīrietis, varbūt pat skolas direktors... tomēr nolemju, ka dēls ir tikpat jauks kā māmiņa, un katru rītu priecājas par saņemto zvanu.
darbā mani sagaida darbs pie datora, darbs pie papīriem, un kundzes gados, kuru mīļākais temats ir ēdiens. kādu laiku pat priecājos, ka runāts tiek par "īstu" ēdienu - kotletēm, zupām, un karbonādēm, jo citās man sastopamajās vidēs tieši šie ir vienīgie ēdieni, kuri netiek apcilāti. bet nu viena no dāmām ir saskatījusies labus krievu raidījumus, un ir pasākusi stāstīt, cik procentīgas šokolādes drīkst ēst, cik labākas par visu ir upenes, un brokastis obligātas. godīgi sakot, man ļot reti ir interesantas jebkuras no šīm sarunām, tomēr labāk ēdiens kā nolaidīgie geji.
kopumā darbā visu laiku valda drama queen atmosfēra, un citreiz ir patiešām sarežģīti koncentrēties pat uz šķietami elementārām lietām, jo fonā ļoti kliedz, bet esmu jau apradusi un mazliet pat iemīļojusi atrasties tur kaut kur pa vidu.
no darba eju ar kājām. septiņi astoņi km, ja beidzu darbu vēlāk kā priekšniece, kura citā kārtā mīļuprāt mani kādu gabalu paved. esmu sev nosolījusies iet arī, kad līst vai snieg, vai negribas. pie šī lieliskā slēdziena nonācu, kad pazaudēju savu sešpadsmit braucienu e-talonu. iešanas posms ir pat gandrīz labākais manā daily routine. (slikātkais ir absurdie pēdējā laika sapņi.)
mājās esmu diezgan savlaicīgi, kādos septiņos, citreiz pat agrāk. bet ņemot vērā, ka pēc tam man gadās nodarboties ar vēl aizmirstākām dzīves baudām kā liellopa kotletes, un nākamā diena jāsāk agri, brīvā laika atliek maz.
vai precīzāk - brīvajā laikā es nodarbojos ar divdesmitā gadsimta lauku mājsaimnieces izpriecām. malkas zāģēšana, veļas mazgāšana ar rokām, krāsns kurināšana, trauku mazgāšana duškabīnē (ok, tas varbūt nebija aktuāli).
un kaut kādu gandarījumu jau tas dod, tāda pašam par sevi pastāvēšana, un garlaicība arī var būt forša,
tomēr ar vienu problēmu rādās, ka nekad netikšu galā. man dzīvē galvenais ir jautrība. un, kad nav ar ko pasmieties (arī apsmiet), nav baigi rēcīgi.

novaja rabota

visgrūtāk ir noskatīties uz apkopēju. pieļauju domu, ka aprīkojums nav labs, tomēr ticu, ka tas ir tehnikas jautājums. katru dienu gribas viņu pamācīt, bet zinu, ka nedrīkst. prikols nav ātrās darbībās un steigā, bet tehnikā. bet viņa ir izdomājusi pārstrādāt jēgu un tāpat atstāt visu netīru.
vispār esmu novērojusi, ka latvijā neciena apkopējas un viss ir drausmīgi bieži jātīra. man, protams, grūti saprast, kā var ienīst apkopēju. viņa visu padara skaistāku, tīrāku, nav tas konkurents vai priekšnieks, bet tu besies, ka tur pamitrs kaut kur. apkopējas gan arī gandrīz vienmēr ir dusmīgas. un nav jau brīnums. bet to jau var mūžīgi nesaprast, kāpēc visi viens uz otru tik daudz dusmojas.
pašas darbiņos pagaidām viss rit pirmajā levelā. neskaitot to, ka visu laiku mīžu, ka vajadzēs runāt krieviski un nedaudz skumstu, ka esmu boring kolēģis.