skaistais cilvēk, tu visu dari nepareizi. un to tu beidzot sapratīsi raugoties uz nāvi, pārziemojot tīrradnē vientulībā un iekāpjot kaut uz brīdi, kaut vien ar kreisās kājas pirkstgalu klajā vienaldzībā.
un tad tu to atkal aizmirsīsi.
es reizēm gribu uz tevi sadusmoties. parādīt tavu aklumu, kādā šaurā komforta pārpildītā kastītē tu dzīvo. kādā mulķīgā egoismā. cik tālu tu esi pats no sevis, no savas gribas, no savas būtības. un cik neeksistējošas ir tavas problēmas.
bet tad es iedomājos, ka varbūt tev pietiek, tev būs gana vien ar savu skaistumu un varbūt vēl kāda otra skaistumu. jūs savilksiet kopā savas šaurās glītās pasaulītes, izlīmēsiet gar sienām greznus spoguļus un tā arī nekad sevi neiepazīsiet. bet jums būs labi, jums pietiks. un es esmu tā, kura augot grib uzart zemi, izaugt visapkārt mantijai, lai beigās ieaugtu kosmosā virs visu māju jumtiem, lai gan vīst ātrāk par augšanu. es esmu tā, kurai nekad nepietiek.
pateicoties labiem cilvēkiem, ar kuriem vakar iegāzām grāvī, manas nedienas bafā ir beigušās. četrus ar pusi mēnešus tā bija lielākā daļa manas dzīves, manu domu un notikumu. un cik kvēli es gaidīju aiziešanas dienu.
vakar otro reizi mūžā atrados mašīnā, kura apstājās grāvī ar mutīti mātē dabā. šis spēcīgais mirklis sasita arī manu seju, kā rezultātā rīt man beidzot nāksies uzzināt, kas ir slimības lapa. rīt, kad vajadzētu būt manai pirmspēdējajai darbdienai. es nekad vairs tur neatgriezīšos (savus traukus un dokumentus gan es savākšu), nesēdēšu uz ar kartoniem aplīmētā radiatora, nedzeršu ar kolēģiem jocīgus dažādu krāsu dzērienus no mežavota pudelēm, nemulsīšu no super glītās meitenes un pīppauzes nepavadīšu smēķējot ar foršajiem matiem, kurš tos ir nogriezis. kaķu tante, tante, kas rupji lamājas, bet mani sauc par peciņu, foršais vīrietis, kurš dzer šņabi vairāk kā jebkurš cits, bet nekad nav redzēts piedzēries, onkuļi, kas miedza man ar smaidīgu aci sasveicināšanās vietā, zēns, kura zobu fotogrāfijas ir uz cigarešu paciņām un kuram vienmēr esmu patikusi, tante, kas uzskata, ka esmu skaista, atpalikušais zēns, kura mīļākā frāze bija "nu turies, turies, skaistulīt", laimonis ar saviem mūždien laimētajiem krāmiem, lielīgajiem stāstiem, perverso humoru un slikto elpu, pieklājīgais krievu tautības agdama mīlētājs ar ziļonkas tetovējumiem, skolēni, flirtīgais vīrietis ar spārnotajiem vectēva teicieniem un daudzi daudzi citi. man ir 378 odu kodumi, pārsists zods, sastiepts kakls, uzsista acs un es nekad tur vairs neatgriezīšos. tādā dienā kā šodiena, to ir ļoti grūti saprast, sevišķi pēc "elza berga - piektdiena" video noskatīšanās.
Kādu laiksprīdi atpakaļ nolēmu un sāku atklāt savas "besī" lietas. Un tā kā šodien bija īpaši aizraujoša darbdiena, vairākas minūtes izklaidēju sevi domājot, kas man besī. Redz ko izdomāju.
1. Fanošana par kaķiem. Man ir vienalga, ka jūs mīlat kaķus, lai arī cik reizes viņi neaizčurātu jūsu dārgos paklājus, nesadīrātu tapetes, nepievemtu gultā, nesaplēstu rokas un neizēstu naudas maku, jo viņi taču ir kaķi. Tas viss ir okei līdz brīdim, kad jūs sākat dalīties ar mani savās jūtās, iegrimstot tādās detaļās kā... patiesībā jebkurās detaļās. Tas ir tikpat kaitinoši, kā runāt par drēbēm. Es klusībā ceru, ka drīz pienāks diena, kad šīs modes/apģērbu tēmas kļūs tikpat reti apspriestas kā vēdera izeja vai kas tamlīdzīgs. Patiesībā es labāk uzklausītu kādu kaku stātu, nevis stāstu par tavu nereāli kruto kaķi, pasargdievs, vēl nereāli kruti apģērbtu.
2. Man besī, ka vecāki savus bērnus baksta, rausta, stumda. Piemēram. Veikalā ienāk ģimene - sieva, vīrs, bērns. Un PIRMS dārgā atvase ir vispār kaut ko uzsākusi darīt (iet vecākiem pa priekšu, atpalikt, gribēt, aiztikt preces, neizlemt), vecāki startē aizrādīšanas maratonā. Viņi runā paši ar sevi, un ir sajūta, ka viņu rīcībā tīri nejaušā kārtā ir nonācis bērns, par kuriem (bērniem) tie zina tieši tik daudz, ka tie ir jāaudzina, jāmāca, ka bērni ir dumji (jo ir mazi) un to galvenā funkcija ir klausīt vecākus, kuri par viņiem ir atbildīgi. Tad nu šie vecāki, negribēdami izskatīties pēc muļķiem, kuri neko nerubī no bērnu audzināšanas, ar pilnu jaudu pilda savus "vecāku pienākumus" pilnīgi bez kādas loģikas un vajadzības stumdīdami savu bērnu pa veikalu ar ahujenna viedajām neapmierinātības frāzēm fona mūzikas vietā. Man pat negribas neko teikt, kad uz to skatos, vienkārši besī.
3. Cilvēki, kuri nekad neatbild ar paldies un nekad nepasmaida.
piektdiena, 2012. gada 11. maijs
Reizēm es eju lēnām. Elpa spiež pie zemes. Ieelpo izmisumu, izelpo skumjas.
Kāds pēkšņi ir aizvēris krāsni manā kaklā. Dūmi izbiedētā ātrumā traucas uz augšu un atsitas tieši tur kaklam pa vidu. Es rīstos. Tvans sāk iesūkties ādā, es sāku gruzdēt. Un mani acāboli nogrimst piemirkušajā miglā.
Es dzīvoju plašā gaišā mājā ar verandu trešā stāva augstumā, un neesmu droša, vai tā bija tikai nakts tur tā stāvot un smēķējot, kas manī viesa gluži to pašu sajūtas pilnību, kura mani aplaimoja pagājušā gada 25. septembrī, kad smēķēju otro pēc kārtas kāda strādnieka aizmirsto partner cigarellu un domāju, ka labākas cigaretes manā mūžā nav bijušas. Visas laiktelpas bija izšķīdušas un kā pierasts lasīt apnicīgās atziņu vācelēs - eksistēja tikai šis mirklis, harmonijas, apmierinātības un eiforiska miera pilns.
Kā priekšlaicīgi dzimis bērns, manu drošības sajūtu nogalināja kretīniska izskata, izdauzītiem zobiem un sējām, skrandās tērpti vīrieši, no kuriem man būtu bijis bail pat, ja es būtu milda no brīvības pieminekļa, tāpēc, pavirši nometusi cigareti, naski griezos riņķī, atpakaļ neskatīdamās. Līdzīgas interjera dizaina gaumes vai kāda cita tikpat loģiska izskaidrojuma vadīts, mans dzīvošanas biedrs bija ingmārs no ofisa, kas ir atbildīgs par mārketingu un kuru esmu redzējusi kādas divas - trīs absolūti neīpašas reizes. Laikam devos pie viņa, jo īpaši dezinformētās situācijās negribas palikt vienam. Nesaprotu, kas notika, bet es atkal biju verandā un uz tāda soliņa, kādi ir pie balveniešu iemīļotā spoguļkluba biminī, viņš nedaudz izbesījies sēdēja.
"Edīt, kad tu vienreiz liksi mani mierā..."
Pa šo laiku, kad svārstījos starp variantiem "laimīgi otrreiz apprecējies", "atkal iemīlējies un krāpj savu dusmīgo sievu", "miris", "nekad nav eksistējis", viņš ir klīdis pa pasauli kā nevienam no augstākajiem spēkiem nepieņemts nemiera cēlājs un jutējs, vīri bez sejām un dvēselēm ir viņa biedri, un viņa seja ir jēlas gaļas krāsā, maksimāli pieblīdusi, ar violetiem un ziliem sitienu pigmentiem. Viņš izskatās baisi sliktāk kā jebkad, un tomēr kļošeņu gali un garie mati, lai arī pazemes dzīves netīrumi pilni, ir saglabājuši savu šarmu. Un tā attieksme.
Nākamais kadrs ir virtuvē, kur mums kopīgā virtuves galda vietā ir jocīgas vannas izmēra dziļš baseins, kurā, kamēr, skatoties ingmāra neko nezinošajās acīs slēpju savu apjukumu, negaidītais vai varbūt tomēr klusi mokoši gaidītais ienācējs nogrimst. Mana tēlotā vienaldzība neiztur, un viņu no tā izvelku. Viņš vairs nerunā, pārējie arī. Izmisīgi gaidām kādu joku, atkāpi, situācijas izlīdzinājumu, bet nekas neseko. Man vairs nav gribas.
Ir tādas dienas, vakari un diennaktis, kad viss saslēdzas. Saule ir ieslēgta, tev atnāk nedēļu gaidīta ziņa, divas negaidītas, un tu par pēdējiem latiem nopērc siltu jaku, viskrāsainākos dzērienus un šokolādes, lai laiski ar Lienīti vērtos andrejsalas saulē un domātu, kā nenokavēt brīdi, kad uzplaukst pavasaris. Pārnākot mājās tu atskārt, ka esi visideālākajā vietā, kur varētu atrasties, tētis fotogrāfijā pie sienas ir sasodīti glīts un laimīgs, dzeltenajām sienām nav ne vainas un nav ne mazāko šaubu, ka nākamreiz būs arī grils, desas, tekila un biedri ar liekiem velosipēdiem. Mēs esam pelnījuši būt laimīgi.
