Mazbērniem šķitīšu smieklīga, bērniem veca un vienaudži gribēs pārtraukt ar savām atmiņām. Runāšu ar savu arī nogurušo suni. Vai uz soliņa uzklāto segu, tējas krūzi, briļļu rāmjiem, akmens lauskām sētsvidū, priežu galotnēm. Visticamāk, es klusēšu. Par krustmātes garo svārku smaržu kāpņutelpā, par kartupeļiem ar biezpienu, par trauku mazgāšanu un sejas nemazgāšanu, par noslēpumiem un sapņiem, par mūžīgo klupšanu un allažīgo gaidīšanu pie loga stikla, aiz durvīm un naktsmierā. Pārnākam māsu no skolas, mammu no darba, omīti no blakusdzīvokļa un tēti no nepārnākšanas. Piebikstīšu savu nokareno seju, krunkas un krokas… ei, jūs taču atceraties?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru