Kā lempīgs suns bez vārda un mājām, skrienu pa mitro ietvi, sāni rāmi un pamatīgi šupojas. Mans ķermenis, mana āda ir šķietami atdalījusies, kustas ap mani kā saļimis gaisa balons, ir bieza un gluda. Kamēr skrienu, manas aprises ir nenosakāmas, kā liels, kustīgs gaļas blāķis neuzkrītoši plūstu gar žogiem, ēku sienām, gružiem piekrātām kupenām un cilvēka steidzīgajiem gurniem. Kas ir aiz žoga, nezinu, reibst galva, mēģinot saskatīt. Nemītīgi kāds atvēzē savu gurnu un iebelž ar to man pa sāniem. Atgūstu elpu, pieceļos un turpinu skriet. Māju stūri, margas, pagriezieni, laternas, ceļa zīmes un automašīnas tāpat sitas ap manu pelēko miesu, atņemot līdzsvaru, ritmu un vienmērīgi smagnējo elpu. Reizēm es nogurstu. Ļauju sasistajai suņa ādai bezspēcībā nokrist, ar nāvīgām bailēm par zaudēto skrējienu atdodos miegam. Esmu bez īpaša iekšēja un ārēja šarma, tomēr dažus cilvēkgurnus mana esība aizkustina. Tas suņa skatiens.
Esmu suns, kurš nekož. Kad diena ir nomākusies un kažoks parāk plāns vai biezs, rūcu pie sevis uz tiem neiecietīgajiem, lecīgajiem gurniem. Smilkstu ar savām sūrstošajām ribām un ierejos, kad atkal neesmu pamanījis to sienu priekšā, bet, kad pamostos, gribu atkal skriet, gribu atkal ļauties katram stūrim un gurnam. Tā ir cilvēkmīlestība, kas man, kā sunim, piemīt. Es esmu suns, un jūs esat mani cilvēkgurni. Mēs viens otram esam vajadzīgi. Bet visvairāk paši sev.