Šādi es bieži nejūtos. Vaibsti pilni ar skumjām, nožēlu un aizmirstību. Šādās reizēs neatstādināma ir doma par melno caurumu, nebūtību, pasaules malu...kurā iekrist līdz ar pēdējo izkritušo matu. Iederīga šķiet aina ar manu asiņojošo miesu. Jā, gribas sevi pārgriezt, sagriezt, ļaut izmisumam un bezcerībai izplūst no ķermeņa, nopilēt zemē, izžūt un pazust. Gribas tikt vaļā.
Viena un nogurusi dusmojos uz pasauli. Uz egoismā noslīkušajiem, kuri vienmēr domās, ka zina, kā ir citiem. Un kā tu zini? Tev izskatās, tu esi redzējis, tev ir pieredze. Vai tieši otrādi - tev tā nav, tātad nav jābūt arī citiem. Kāpēc nopel ubagotāju, par to, ka asfalts ir viņa mājas, bet nenopel sevi par to, ka tev nepieder pils? Viegli ir sevi salīdzināt ar vājāko un teikt, ka visiem ir vienādas iespējas sasniegt kaut ko. Visiem arī ir, arī tev un tiem, kurus apskaud. Kāpēc mēs vienkārši nevarētu būt mīļi viens pret otru? Nē, nopietni, kāpēc? Kāpēc vienmēr viss ir jāsalīdzina, jāsacenšas. Man riebjas sacensties. Jo sevišķi ar vājākiem, kuri zaudējuma gadījumā plīsīs no neesošās netaisnības un vismaz savā galvā solīsies tevi sakaut. Man riebjas tā ļaunā degsme cilvēka acīs. Man riebjas ļaunums. Un man ir ārkārtīgi žēl to kompleksaino, kuri uztver katru klātesošo kā poteciālo pāri darītāju, kuri sažņaugtām dūrēm aizstāv sevi, pirms tiek pamanīti. Kuri trieks savu kabatas nazīti tik dziļi tevī, līdz tas tur būs uz palikšanu, un līksmos ikreiz, kad atcerēsies, kur to ir pazaudējis. Un kāpēc vispār kaut kas ir jāsasniedz? Viss ir izdomāts līdz pēdējam liekajam gramam, kā nevajadzētu būt. Un tik liela daļa to, elpu neaizturot, uzņem kā pie paša atnākušo sāpīgo patiesību. Paskaties, kādas bikses, paskaties, kāda kleita, paskaties, kāda veca mašīna, paskaties, cik pumpaina, paskaties, cik resns, paskaties. Neskaties.
Un es nekad nebūšu tā seksīgākā meitene klubā, nekad nemasturbēšu, blenžot uz kurpju pāri, tāpat kā nekad nesavaldzināšu visus pasaules vīriešus. Man tas nav vajadzīgs. Tāpat kā tev nav vajadzīgs tas, kas man ir.