Šie bezgala skaistie brīži. Dodos uz mājām pagalam nosalušā, bet skaidrā rītā. Domas pāraug viena otru, par to, kā sauli vajag mīlēt, un vēju, un iešanu. Jūtos stipra un vāja vienlaicīgi, jūtos sentimentāli. Ilgi esmu slēpusies no sava vājuma, no sava jūtīguma. Atrunājusies, maskējusies, mānījusies, nocietinājusies. Šķita, ka nedrīkst, ka nevaru atļauties. Jo vienmēr tuvumā bija kāds, kurš šķietami grūtāk spēj panest gadījuma raupjo vaigu, gribēju racionalitāti, līdzsvaru. Līdzās nav vairs neviena, un es speru savus pirmos patmīlīgos soļus, ļaujoties savām jūtām.
Priekšā ir nebeidzams pārgājiens, kura pirmie kilometri, protams, ir tie nedrošākie un grūtākie, bet, ja sajūta neviļ, beidzot esmu uz ceļa, un šī apjausma iedvesmo. Iespējams, es pamatīgi kavēju jau vāirākus gadus, bet ātrāk būt šeit es nevarēju. Jo tu iemācies kaut ko tikai tad, kad pirms tam to esi izdarījis nepareizi. Viss ir gaužām vienkārši - ir daudz jādzīvo, lai daudz kļūdītos, lai daudz (sa)prastu.

Kad runājām par Jaunā gada iecerēm, minēju, ka patiesībā man tāda ir tikai viena un līdz kaulam banāla - gribu piedot. Palaist vaļā aizvainojumu, kurš dzīvo savu paralēlo dzīvi dziļi manī, regulāri laižot manā garā savu indīgo būtību. Sāpina, tirda un moka. Un ierobežo. Bet visiem jau ir zināms, cik reti tiek īstenotas šādas ieceres.
Ak dievs, cik būtu laimīga, ja spētu jums visiem piedot. Ak dievs. Mana sirds noteikti apstātos maksimālās eiforijas kulminācijā. Varbūt tieši tā es arī gribu nomirt.

Izskatos skumja. Visi, kurus satieku, tā teic. Un es esmu skumja, esmu bezgala skumja.