kā es kļuvu par Research Chemical karstāko fani

Vispirms es ievēroju rozā cepuri. Neilgi pēc tam pamanīju, ka rozā cepurei mēdz būt līdzi ģitāras iepakojums. Priekš manis cilvēks ar mūzikas instrumentu ir kā varbūt kādam citam cilvēks ar "daudz naudas" vai "lieli pupi, dibens, lūpas", vai "plati pleci, forša mašīna", vai, kas nu kuram ir tās vājības. Ģitāras soma ātrā pavedienā uzvedināja ievērot arī pašu nesēju. Forši mati! Tas bija tālajā ziemā, kad vēl reaļitī šov BAF mani fascinēja un Vaņa garšoja. Kādu dienu nolēmu apciemot savas tēva mājas dzimtajā pilsētā, un tieši tur, manā vecajā istabā ar rozā keņepju tapetēm un stenciliem nopūstajām sienām es piesēdos pie pagājušā gadsmita monitora un iedomājos pameklēt draugos savus šova cīņu biedrus un pircējus. Pircēju vārdus un uzvārdus, protams, nezināju, tomēr tos atrast nebija grūti. Esmu normāls hakeris. Zēni ar ģitārām ir Research Chemical un diezgan forši spēlē, - bija patīkams pārsteigums. Tā es kļuvu par viņu virtuālo fani. Gāja laiks, Vaņai parādījās slikta piegarša, cīņu biedri sāka kaitināt, pircēji neinteresēt un doma, ka ar Foršajiem matiem komunikācija izvērtīsies garāka par "lats četrupadsmit - paldies", bija aizmirsta. Mērfijs ar saviem likumiem darīja savu un parunāšanās tomēr notika, kuras noslēgumā izmetu tādu kā "tad jau gan jau līdz rītdienas koncertam". Bija forša diena, jauks laiks un pamatīgs paģirains bezspēks, kurš, vakaram tuvojoties, arvien pieauga. Gribējās gulēt. Bet mieru nedeva tas piesauktais koncerts. Apzvanīju visus potenciālos ceļa biedrus un sapratu vienu lietu - man nav, ar ko iet uz koncertu. Konkrētāk sakot, apstākļi kliedza, lai palieku mājās, tomēr es, kaut kāda velna pēc, pierunāju sevi aiziet. Cerēju neviena nepamanītai iedzert alu, noklausīties Research Chemical, paklausīties nākamo grupu un tikpat nemanāmi slīdēt mājup. Cerības ir absolūti nepiepildījušās - krogs ir tukšs, esmu atnākusi par agru, man ir karsti, nelabi, joprojām nāk miegs un pirmo reizi dzīvē man pašai krīt acīs tas, cik ļoti esmu atnākusi viena. Viss ir slikti līdz brīdim, kad viņi sāk spēlēt. Šķiet, ka pašus zēnus pazīstu kopš laikiem, kad runājām par pirmo ģitāru, pirmo koncertu. Gribas dziedāt līdzi, ne pārāk veiklie pārtraukumi (nākamās dziesmas nosaukšana) raisa smieklus, ir ļoti pozitīvi. Nothing Compares To You ir vēl viens patīkamais pārsteigums, un nu jau es gribu, lai šī uzstāšanās ir bezgalīga. Te laikam būtu jāmin tāda īpatnēja lieta - ja koncerts, filma, grāmata, jebkas ir priekš manis patiešām izcils, es to noteikti pārtraukšu. Man kļūst nelabi no sajūtu, sajūsmas, emociju un domu pārpilnības. Līdzīgi kā ar jūtīgiem krūtsgaliem. Nekas nepārtrūka, tikai beidzās. Līdz šim tikai mūzika un narkotikas ir spējušas man atvērt čakras ar tik minimālu manis pašas līdzdalību, un es mīlu katru no šīm reizēm. Tas izdevās arī gados un muzikālajā pieredzē vēl jaunajiem Research Chemical, kuru uzņemtais kurss, kā rakstīts viņu biogrāfijas aprakstā, ir patiešām daudzsološs. Vēlu jums nekļūt par iedomīgiem lohiem un turpināt. Kas vēl mani nedaudz pārsteidza. Grupas dalībnieki un fani bija aptuveni 12. klases vecumā, zēnu pārsvarā, bet alus kausus rokās redzēju tikai dažiem no viņiem. Toties dzirdēju tādas frāzes kā: "stulbi, ka rīt uz skolu", "ja nebūtu rīt jāiet uz skolu..." un nesapratu. Vidusskolu atceros tikai kā neiešanu uz skolu. Tā bija viena liela nebeidzama ballīte arī bez koncertiem un to spēlēšanas, bet šie zēni neatļaujas piedzerties pat pēc sava koncerta. Lai cik alkohols mēdz būt nožēlojams, es tomēr neatbalstu tā nelietošanu, un ceru, ka vismaz šovakar zēni aizlies sejas. Arī tas man vakar daudz maz izdevās. Mājupceļā smidzināja, un nupat iepazītais Egīls ar īso i, aicināja mani soļot lēnāk. Vakars gandrīz nebeidzās, jo uz brīdi sāku apsvērt viņa piedāvājumu iegriezties vēl kaut kur, tomēr uzvarēja nogurums un pie Bērnu Pasaules mēs atvadījāmies.
Šovakar manu apņēmību gaida viena no vislabākajām latviešu grupām - Bērnības Milicija Takā, un mani vairs neuztrauc doties turp vienai.