Es dzīvoju plašā gaišā mājā ar verandu trešā stāva augstumā, un neesmu droša, vai tā bija tikai nakts tur tā stāvot un smēķējot, kas manī viesa gluži to pašu sajūtas pilnību, kura mani aplaimoja pagājušā gada 25. septembrī, kad smēķēju otro pēc kārtas kāda strādnieka aizmirsto partner cigarellu un domāju, ka labākas cigaretes manā mūžā nav bijušas. Visas laiktelpas bija izšķīdušas un kā pierasts lasīt apnicīgās atziņu vācelēs - eksistēja tikai šis mirklis, harmonijas, apmierinātības un eiforiska miera pilns.
Kā priekšlaicīgi dzimis bērns, manu drošības sajūtu nogalināja kretīniska izskata, izdauzītiem zobiem un sējām, skrandās tērpti vīrieši, no kuriem man būtu bijis bail pat, ja es būtu milda no brīvības pieminekļa, tāpēc, pavirši nometusi cigareti, naski griezos riņķī, atpakaļ neskatīdamās. Līdzīgas interjera dizaina gaumes vai kāda cita tikpat loģiska izskaidrojuma vadīts, mans dzīvošanas biedrs bija ingmārs no ofisa, kas ir atbildīgs par mārketingu un kuru esmu redzējusi kādas divas - trīs absolūti neīpašas reizes. Laikam devos pie viņa, jo īpaši dezinformētās situācijās negribas palikt vienam. Nesaprotu, kas notika, bet es atkal biju verandā un uz tāda soliņa, kādi ir pie balveniešu iemīļotā spoguļkluba biminī, viņš nedaudz izbesījies sēdēja.
"Edīt, kad tu vienreiz liksi mani mierā..."
Pa šo laiku, kad svārstījos starp variantiem "laimīgi otrreiz apprecējies", "atkal iemīlējies un krāpj savu dusmīgo sievu", "miris", "nekad nav eksistējis", viņš ir klīdis pa pasauli kā nevienam no augstākajiem spēkiem nepieņemts nemiera cēlājs un jutējs, vīri bez sejām un dvēselēm ir viņa biedri, un viņa seja ir jēlas gaļas krāsā, maksimāli pieblīdusi, ar violetiem un ziliem sitienu pigmentiem. Viņš izskatās baisi sliktāk kā jebkad, un tomēr kļošeņu gali un garie mati, lai arī pazemes dzīves netīrumi pilni, ir saglabājuši savu šarmu. Un tā attieksme.
Nākamais kadrs ir virtuvē, kur mums kopīgā virtuves galda vietā ir jocīgas vannas izmēra dziļš baseins, kurā, kamēr, skatoties ingmāra neko nezinošajās acīs slēpju savu apjukumu, negaidītais vai varbūt tomēr klusi mokoši gaidītais ienācējs nogrimst. Mana tēlotā vienaldzība neiztur, un viņu no tā izvelku. Viņš vairs nerunā, pārējie arī. Izmisīgi gaidām kādu joku, atkāpi, situācijas izlīdzinājumu, bet nekas neseko. Man vairs nav gribas.