Man vienalga, kā to sauc. Var arī par mīlestību.

Pilnīga tumsa. Man ir izdevies uzlīst uz sarūsējušas trubas, kājas iekārtas veļas vadā. Negribas kustēties, negribas kāpt lejā, nākt atpakaļ. Man tur nav miera un pēdējās glāzes ir atņēmušas arī prasmi samierināties. Prasmi piekrist. Varbūt tā ir spēja piedalīties. 
Varu saskatīt nelielā tālumā esošo augstceltni. Prātoju, vai ir iespējams tajā uzkāpt. Vēl kādu brīdi. Vēl kādu brīdi es te gribu sēdēt, tad varbūt pieiešu tuvāk. Nedzirdu savu elpu. Man nav bail, man nav arī garlaicīgi vai auksti. Taču mani dara nelaimīgu tās vienīgās redzamās gaismiņas, kas aizbrauc, ne meklējoši aizžilbina manu tumsai noklāto seju.
Kā cilvēki spēj viens pret otru justies tik atšķirīgi. Varbūt reizēm es pati tam neticu, tomēr esmu naivākais cilvēks pasaulē. Visam, kas ir īsts, ir jābūt abpusējam. Cilvēki ir pelnījuši būt laimīgi, un vēl viņi ir pelnījuši šķiltavas. Ja es iešu tām pakaļ, mani tur atstās, nopels un iespundēs. Un es piekritīšu, jo esmu pieklājīga. Pakļāvīga un padevīga un joprojām bez šķiltavām. Tā jau ir bijis. Viņiem ir bail no manis, jo es nebaidos. Rīts, kam jānāk ar pārredzamību, troksni un kustību, vienīgi tas mani nedaudz uztrauc.
Tumsā ir vieglāk aizmirst, kā izskaties.