kā tu vari būt tik jauka

Parasti, kad iemīlos tur, kur vismazāk to vajadzētu, atceros par zēnu, kurš pret mani bija bezgala jauks, aicināja uz kūkām un limonādēm, kamēr es vienmēr labāk izvēlējos šņabi. Tā arī nesapratu, kas viņam manī varēja patikt. Nulabi, lūpām un krūtīm tiešām it kā nav ne vainas, bet kopumā nekas vairāk kā absurdi piedzērusies es nebiju. Kaut ko baigi pārdzīvoju, tāpēc tā dzēru. Ko, to gan vairs neatceros. Vienmēr jau kaut kas atrodas. 
"Kā tu vari būt tik jauka," viņš romantiskām acīm vaicāja un ļoti uzmanīgi noskūpstīja. Vecīt, tu šauj pilnīgi garām, ne smakas no jaukuma šajā ādā. Brandavīna smārds, tas gan. Tā es domāju toreiz. Šodien es domāju, ka esmu jaukākais cilvēks zemes virsū.
Protams, esmu prātojusi, cik burvīgi būtu atriebties katram, kurā nevajadzēja iemīlēties, kurš kaut kā stulbi ir mani aizvanojis vai kaut vai bijis drusku nepieklājīgs. Tomēr es nevaru izskatīties muļķīgāk kā tad, kad cenšos uzvesties ļauni. Vai vienaldzīgi. Nu pavērojiet, cik bikla un neveikla, un apjukusi es kļūstu.

Un jaukais zēns smejas man sejā. Mani tu negribēji, nu tad tagad tiec no meža ārā, panāc savu foršo zēnu, skrien viņam pakaļ, meklē, nu ko tu baidies, ko tu bēdājies. Tev taču patīk tie sliktie zēni, ar dzirksti un raksturu. Tev taču patīk būt brīvai un neatkarīgai.

Viņam bija taisnība.