Epizode sākās sieviešu tualetēs ar kkādu krieviskā manierē ieturētu garmatainu meiteņu skandāliņu. Kāda skaļi pamētāja rokas, kāda aizcērta durvis, tas arī viss, ko atceros. Bija krieviem tāda jauniešu filma par meitenēm un čirnuhu. Interesantākas lietas sākās, kad tualete nu jau bija pārvērtusies par aktu zāli, nedaudz lielāku, kādu to ir ierasts redzēt, un starpbrīdī daži entuziasti, kuriem pievienojās daudzi citi, izlēma par labu diskotēkai. Uz skatuves arī norisinājās konkurss, kurā varēja laimēt auzu pārslu cepumus vai biezpiena plāceņus. Trakoti kārdinoši. Bet pašā zālē, kā jau minēju, bija galīgi skaļš tas pasākumiņš. Daži dejotāji pārlaimīgi vārtījās pa grīdu, daži rāmi stutēja beņķus, ķerot basus savās iekšpusēs, bet citi aizrautīgi dejoja. Es būtu gribējusi dejot, bet lāgā neveicās. Sapņos bieži uznāk tāds ķermeņa nepārvaldīšanas sindroms, tāds kā baigais pālis, kad saproti, bet nevari paveikt. Līdzīgi kā, kad esi pārspīlēti savilcies draņķīgu zāli. Šis bija internacionāls baļļuks. Satiku gan pamatskolas biedrus, gan Latvijas televīzijas zvaigznes, gan pāris melnādainas personības no jūtūbes kanāla. Nespēju atcerēties, kurš laimēja visvairāk plāceņu. Kaut kas starp Valteru Krauzi un Džonu Lenonu, pagariem matiem, auskaru ausī.
Lai nu kā, viss tomēr neilga mūžīgi. Atnāca dusmīgi zēni no diogēna un atvienoja vadiņus. Pēc tam ar neparastu ķēžu konstrukciju tika pacelta skatuve, galīgi galīgi augstu gaisā. Satraukti sekoju skatuvei līdzi, kamēr attapos, ka ir jau pilnīga nakts, diskotēkas dalībnieki snauž skatītāju krēslos, mīlīgi sadalījušies pāros un segās. Atceros par istabiņām, kas bija tālāk aiz zāles. Bijusī vidusskolas klasesbiedre, kas arī nebija ne aizmigusi, ne pārī, man pievienojās. Vidusskolā mums abām neveicās ar svešvalodām. Iegājām pirmajā istabiņā, kuras durvis nebija aizvērtas. Ļoti kutēja nervi. Bet istaba bija tukša. Neliels dīvāniņš, izlaižamais krēsls, padomju laiku mini sekcija un piecpadsmitgadīgas krievu meitenes pierakstu burtnīca. Vārdu tā arī nenoskaidrojām. Iegāzos krēslā un noslīku nupat uzietajos Laimas asortos. Ēdām priecīgāk kā jelkad.
Droši vien sagribējās arī alu, tāpēc devos uz pilsētu. Izkļūt nebija viegli, un aiz durvīm neradās lielāka skaidrība. Tāpēc par veikalu ātri vien aizmirsu, toties nejauši nokļuvu pie saulainas rīta gaismas un baseinjūras. Ūdens bija pienācīgi daudz, bet daudz gaišāks un līksmāks kā jūrās. Visādi līkumi, augi, mājiņas, arī pa kādam laiskas dabas cilvēkam. To visu es novēroju jau nopeldējusi krietnu gabalu, līdz atjēdzos, ka neprotu peldēt, un man labāk vajadzētu turēties krasta tuvumā. Papriecājusies par cilvēkiem - delfīniem un vēl šo to, atgriezos istabiņā, kas nu jau līdzinājās manam pieticīgajam piekrastes miteklim no romantisko vasaras romānu sērijas. Nosauļotās klases biedrenes nebija, toties mani laipni sagaidīja Maija Silova ar Maiju Doveiku. Divi lamīgi iemīlējušies pozitīvā vārda māšuki masēja (drīzāk glāstīja) man muguru, līdz es pazudu necerēti saldā miegā.
Nedaudz garlaicīgākajā dzīvē tieši tajā brīdī es pamodos. Brokastīs bija auzu cepumi.