tu esi tik stipra, cik vāja tu esi

Reiz dzīvoja parasta meitene ar neveiklu punu zodā, kura bieži nesaprata lietu nozīmi vairāk kā citi. Kad viņai piespiedu kārtā nācās noklausīties mātes telefonsarunu, visvairāk viņa ilgojās pēc spējas ausis savilkt čokurā, lai varētu dzirdēt to dūkoņu starp abām ausīm, kas skan līdzīgi kā mūzikas centrs, kurš atskaņo izslēgtu datoru. Agrāk tas viņu uztrauca – aplams saturs un slikta intonācija, bet tagad viņu interesēja tikai to nedzirdēt. Cilvēks ar gadiem kļūst prātīgāks.

Šoreiz skaļais, teju kliedzošais monologs klausulē bija par neko, tāpat kā citas reizes. Cik īsā laikā es pati tā sāktu runāt, ja nemitīgi dzirdētu šīs sarunas? Varbūt es jau tā runāju? Nē, tā domāt negribējās.

Viņa bija mērojusi ilgu un pagalam slapju ceļu pēc pajumtes, par kuru alka kādam pastāstīt, bet neviena nebija. Uz kādu brīdi viņa jau grasījās iebrāzties istabā un izklāstīt visu iespaidiem pilno sirdi mātei, kuru vienmēr viss pārlieku interesē, bet laikus novaldījās. Sen bija apjausts, ka ir cilvēki, kuri viens otru ir spējīgi saprast un ir tādi, kuri nav. Lai arī galvo, ka saprot, ne velna tie nesaprot. Pilnīgi neko. Tukša kule un vēl lieks akmens sirsniņā.

Tas notika brīdī, kad seju kļuva neiespējami noturēt taisnos plecos, asaru kamoli spiedās rīklē un acis nodevīgi pievērsās kāju pirkstiem, kuri bezvērtīgi sitās pret šaurās virtuves linoleju. Bija skaidrs, ka jānokrekšķinās un jādodas ceļā.