Cietā čaula nodrupusi. Atkailinot tās romantiskās bērna acis, kuras raud, kad ir skumji un nesmejas, kad nav smieklīgi. Ilgojoties pēc tā siltā klēpja, tās sargājošās delnas un piederības.
Man ir uzdāvāta grāmata, ticu, ka ar vismīļāko sirdi, kuru man riebjas lasīt. Par daudzkārt vīlušos, savās iecerēs neizdevušos labsirdīgu sievieti, kura stāsta par to, kā un kāpēc. Arī par nepareizo bērnību. Domraksti viņai padevušies vislabāk, tāpēc gājusi filologos un pieļauju, ka tādā pašā apjukumā uzrakstījusi par sevi šo ļoti sievišķīgo grāmatu, klīstot gar jūru atmiņām pilnu dvēseli un vientuļi iedzerot. Lai ko jūs domātu, mēs itin nemaz neesam līdzīgas, pat negribētu būt viņas draudzene. Pielīdziniet mani labāk tam noklīdušajam sunim vai neizkrāsotam sētas stabam, vai bērza mizai. Vienalga. Mēs esam kļūdījušies.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru