Kad biju maza, domāju, ka bērni dzimst caur dibenu. Tāpēc ticēju, ka būšu laba dzemdētāja, jo labi tiku galā ar aizcietējumu. To gan nevar teikt par caureju. Manā pirmajā ceļojumā uz rīgu, pieliku bikses aizslēgtā automašīnā, kamēr pieskatītāji vēsā centrāltigus mierā nelikās zinis par maniem un māsas nervozajiem roku vēzieniem caur aizmugurējo stiklu. Tomēr tas nav nekāds iemesls skumšanai, tāpēc mīļuprāt apkakātās rokas bāzu māsai sejā, uztverot to kā jautru rotaļu. Kopš tiem laikiem daudz kas ir mainījies.
Sapņos dažreiz vemju. Neciešu vemšanu, tāpēc pavisam nopietni no tās izvairos, bet tā ir tāda līdzīga situācija kā kaķis, kurš grib gulēt uz tavas galvas. Vienalga pamodīsies zem viņa un saldi sapņosi, kā no rīkles stiepjas bezgalīgie matu kušķi. Vispār kaķi un vemšana manā pasaulē ir ļoti saistīti un neizbēgami notikumi.
Apčurāties vispār ir tīrais nieks. To var jebkurš.
Gribēju sacīt, ka esmu laimīga, vien nezinu, kā to pasacīt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru