Gribas uzvilkt ērtāko apģērbu, salocīt kaudzītē vēl dažus vilnas gabalus, nolikt turpat blakus pāris pildspalvas, šķiltavas, smaržas, to pašu mēteli, zobubirsti, pastu, rūtiņu burtnīcu, papīra naudas zīmes, vaniļas sveci, mīļākās grāmatas, gleznu, ienadžu griezēju un pārējo izmest ratā. Mēbeles sadedzināt kopā ar noplēstajām tapetēm vienā varenā jaunavības ugunskurā un iet prom.

Man viss ir apnicis. Pazīstu vairākus cilvēkus, kuri nemīl cilvēkus. Cilvēki tiem ir vienaldzīgi. Šādi literārie varoņi parasti ir visvaldzinošākie. Viņi saprot, ko nozīmē "iet prom" un ne to vien. Milzīga iekšpuse.

Sevi tur nevaru pieskaitīt. Es mīlu cilvēkus. Kā lielu pelēku glumu kopumu un katru nolemto atsevisķi. Mīlu cilvēkus. Nezinu, cik godīgi ir tā teikt, jo, ja jāmin ar pirkstiem, neizlēmības un pieklājības pret pārējiem dēļ, nevaru pacelt itin nevienu. Tomēr uz "Tu nekad neesi mīlējusi" atbildēšu ar "tu arī". Reti lietoju lielo burtu. 

Taču man riebjas, kā cilvēki pieaug. Kļūst nopietni, vienaldzīgi un priekšzīmīgi. Iekuļos vienā pēc otras bezjūtu slavināšanās, tiekšanās pēc dažādiem sūdiem, automašīnu vākiem, dimanta kurpēm, lieliem locekļiem. Kur palicis sasodītais naivums, nepiepildāmie sapņi, svilstošais prieks, mulsums, klajā ņemšana un došana. Mēs gribam būt vieni, neaizskarami un viegli saprotami, un esam garlaicīgi. Un tad mēs slapjām mutēm dzeram, postojam un līksmojam, jo nu esam priecīgi muļķi. Nu drīkst rādīt ķēmus, kļūdīties, mīlēt, griezt vēnas. Esam visu svētajā palī, lai dievs nogrābstās, kādā pālī.

Dedzina iekšas kā no derdzīga pipara tukšā rīklē, cik ļoti gribas. Dedzina iekšas arī no pipara.